Visu krīzes laiku Latvija gaisa virmo domas, ka vajadzētu vis kaut ko
'optimizēt' - ka valsts iestādēs un procesos ir visādi 'tauki', ko varētu
samazināt un ietaupīt miljoniem latu nesamazinot tautai sniegtos
pakalpojumus. Iespējams tā ir, taču ir tāda neliela problēma - ja kādā
valsts iestādē vai ministrijā ir cilvēki vai programmas, kuru darbs pēc
būtības ir lieks, tad to vislabāk zin tieši tie cilvēki, kas šo darbu
veic. Un viņi arī lieliski apzinās, ka ja kāds par to uzzinās, viņi
pazaudēs darbu. Tāpēc visi klusē kā partizāni un raksta garus un
detalizētus pamatojumus kāpēc viņu darbs ir svarīgs un neaizskarams. Plus
vēl ir cilvēki, kas dara patiesi vajadzīgu darbu, bet paši to neapzinās un
dzīvo tādās pašās bailēs. Pieliekam pie tā visa vadītājus kuru prestižs un
atalgojums ir tieši proporcionāls viņu vadīto iestāžu budžetam un mēs
saprotam, kāpēc cilvēki, kas varētu veikt optimizācijas, nemaz nav
motivēti to reāli darīt. Plus vēl ir tā absurdā norma, ka ja tu šogad
neiztērē savu budžetu, tad tev to nākošgad automātiski samazinās, kuras
dēļ gada beigas ir naudas izšķērdēšanas orģijas Latvijas valsts iestādes.
Pēdējos pāris gadus ir politiska griba no augšas samazināt budžeta
izdevumu, bet trūkst reālu piedāvājumu un darbības, kas to izdarītu. Šajā
postā es apkopoju domas par vienu veidu, kā šīs optimizācijas varētu
realizēt, kā varētu motivēt cilvēkus taupīt valsts naudu.
Pats pirmais uzdevums ir izveidot kaut vai vienu cilvēku, kuram būtu tieša
motivācija taupīt valsts naudu, pilnvaras taupīšanas panākšanai un laiks,
lai to darītu. Nosauksim to par optimizācijas ministru.
Motivācija taupīt naudu ir samērā vienkārši iegūstama - šī ministra
budžets nākošajiem 5 gadiem būs pietiekošs, lai nodrošinātu normālu algu
tikai vienam gadam (teiksim 25k Ls kopējais budžets), pārējo 'jāoptimizē'
pašam - pamatnostādne ir tāda: ministrs savā budžetā saņem pusi no tā, ko
viņa optimizācijas ietaupa valstij (šeit ir daudzas nianses, dažas no
kurām es aprakstīšu sakošajos paragrāfos). Lai šim ministram būtu
pilnvaras to darīt, viņam jādod tiesības pieņemt lēmumus visos valsts un
pašvaldību uzņēmumos un institūcijās - tikai attiecīgie ministri un/vai
premjers var uzlikt veto optimizācijas ministra rīkojumiem. Un laiks - tā
ir pati vienkāršāka daļa: šim ministram nav citu funkciju un veicot kādas
reorganizācijas un optimizācijas tajās tiek ierēķināts tas, ka kāds no
'nooptimizējamajiem' vadītājiem pārrauga attiecīgo projektu ministra
pakļautībā, lai ministram vienmēr būtu laiks domāt jaunus projektus.
Ir daudz sīkumi, kas ir ārkārtīgi svarīgi šīs idejas realizācijā. Pati
ideja nav nedz jauna, nedz unikāla, kā vienmēr problēmas ir realizācijas
sīkumos. Es centīšos tos uzskaitīt šeit.
'Optimizācijas kontrole' - mēs nevaram pilnība uzticēt vienam cilvēkam vai
iestādei samazināt citu iestāžu tēriņus sev par labu - tas rada sistēmu,
kur optimizācijas ministrija var pasludināt, ka valsts apmaksāta veselības
aprūpe vairs nav vajadzīga un savākt pusi veselības ministrijas budžeta kā
balvu, vai optimizācijas ministra 'čoms' satiksmes ministrijā varētu
speciāli izveidot 100 miljonu uzcenojumu kādā projektā, ko optimizācijas
ministrija varētu pēc tam ar lielu pompu 'nooptimizēt' un ne par ko dabūt
sev 50 miljonus budžeta. Pirmkārt ir nepieciešama no optimizācijas
ministra un no citiem ministriem neatkarīga institūcija, kas precīzi un
neitrāli aprēķinās (ar lielāku vai mazāku varbūtību) katra optimizācijas
ministrijas priekšlikuma ietekmi uz valsts budžetu (lai aprēķinātu cik
tieši ir ietaupīts), ietekmi uz valsti (nav labi ietaupīt 10 miljonus
budžetā, ja pēc tam iedzīvotāji par to maksās 100 miljonus pa taisno) un
ietekmi uz iedzīvotājiem sniegtajiem pakalpojumiem (lai ministrs var
izlemt vai pielietot savu veto vai nē). Šīs iestādes budžetam jābūt
statiskam un neatkarīgam no optimizācijas ministra veiksmēm un neveiksmēm.
Brīvajā laikā šī iestāde varētu prognozēt citas valstiski interesantas
lietas, piemēram sociālā budžeta stāvokli. (Uzmetumā šādas iestādes
minimālais budžets būtu 100k Ls gadā)
Pat ja optimizācijas idejas tiek visu laiku bloķētas, tās būtu jāatbalsta,
lai ministram būtu motivācija nākt klajā arī ar nepopulārām idejām, ko
ministri noteikti bloķēs. To var izdarīt, piemēram piešķirot ministrijai
1% no nerealizētajām idejām, bet tikai pie nosacījuma, ja tām nav
ievērojami negatīvas ietekmes uz valsti vai uz valsts pakalpojumiem
iedzīvotājiem.
Jābūt motivācijai ierēdņiem uz vietām nosūtīt ideju optimizācijas
ministrijai, pat ja tas nozīmētu šī ierēdņa darba zaudēšanu, to varētu
sasniegt, ja optimizācijas ministrs varētu dot prēmijas ideju sniedzējiem
pēc saviem uzskatiem (un no sava budžeta), turklāt ja to varētu darīt arī
slepeni (neatklājot prēmijas saņēmēja vārdu nākošo 5 gadu laikā) kā arī
tiesības rotēt personālu, lai nezaudētu labus cilvēkus no likvidējamām
iestādēm. Jebkurš varētu sūtīt idejas ministram - valsts darbinieki,
iedzīvotāji, arodbiedrības, asociācijas, ..., arī slepeni (ar 5 gadu
noilgumu) vai atklāti.
Situāciju, kad tiek izveidots tēriņu postenis speciāli, lai to pēc tam
varētu nooptimizēt varētu labot tā, ka optimizācijas 'prēmija' būtu
proporcionāla tam, cik ilgi šis tēriņš eksistē - ja tēriņš vēl nav
noticis, tad ministrija dabū tikai 5%, ja tēriņš ir vienu gadu, tad 10% un
tā 10% par katru nākošo gadu līdz 50% maksimumam.
Līdzīgi nevar pieļaut, ka ministrija var dabūt sev bezgalīgi daudz naudas
visu laiku piedāvājot nogriezt vienu un to pašu tēriņu, ko ministrs visu
laiku bloķē: augstāk minēto 1% par bloķēto piedāvājumu varētu saņemt tikai
1 reizi 5 gados uz katru budžeta pozīciju. T.b. optimizācijas ministrija
var iesniegt kaut 100 dažādu priekšlikumu, kas iekļauj sevī slimnīcas X
slēgšanu (un pacientu apkalpošanu caur papildus ātrās palīdzības mašīnu
punktiem A,B un C, lai nekaitētu pacientiem un tā piepildītu nekaitīguma
prasību), bet 1% bonusu par šo ideju ministrija saņems tikai par pirmo
priekšlikumu un tad atkal tikai pēc 5 gadiem.
Jāsaprot, ka šāda ministrija nevarēs ilgi pastāvēt - ar krīzes beigām
beigsies arī politiskā griba optimizēt. Tāpēc šajā priekšlikumā ir
automātiski iestrādāta arī šīs ministrijas bojāeja - optimizējamo lietu
skaits valdībā ir galējs, agri vai vēlu šīs ministrijas budžets beigsies
un tas arī būs labs brīdis šo ministriju slēgt. Līdz nākošajai krīzei.
Ko jūs domājat par šo ideju? Pieņemsim uz brīdi, ka ir politiskā griba ko
tādu realizēt. Kādas vēl būtu problēmas ar tādu ministriju? Un kā tās
varētu risināt? Kādus vēl mēs varam izdomāt veidus kā apmānīt/apiet tādu
sistēmu? Un kā šos gājienus neitralizēt?