Otrajā dienā es pamodos Šanhajā un mans uzdevums bija pavisam vienkāršs pārvarēt pa šo dienu atlikušos ~tūkstoš kilometrus līdz Xiamen. Ceļojuma plāns bija pietiekoši vienkāršs un es par to neuztraucos.

Pa ceļam no viesnīcas uz Šanhajas dienvidu dzelzceļa staciju es paēdu ātras brokastis un atradu arī China Mobile salonu kurā bija arī pāris darbinieki ar angļu valodas zināšanām. Pēc ilgam apspriedēm es pateicu, ka man vajag DAUDZ mobīlā Interneta un man piešķīra jaunu mikro-SIM karti priekš mana Nexus 4 (50 y = 5 Ls) ar lielāko Interneta paku ar 2 Gb mēnesī (100 y = 10 Ls). Vietējo mobīlo sakaru niances - tarifikācija vienmēr iet no pirmā datuma, līdz ar to man bija 2 Gb līdz mēneša beigām (24. marts - 1. aprīlis) un vēl 2 Gb no mēneša sākuma (otrajā ceļojuma nedēļā, kopā par 150 y (=15 Ls). Jebkādi zvani vai īsziņas ir tam pa virsu. Ienākošie zvani arī maksā naudu. Ja gribi zvanīt uz ārzemēm, tad jāiemaksā 1000 y (=100 Ls!!!) depozīts, ko es, protams, izlēmu nedarīt. Lecot uz priekšu pateikšu, ka ceļojuma beigās mans telefons tecās izlietojis tikai 400 Mb mobīlā Interneta, pateicoties bezmaksas Wifi viesnīcās, līdz ar to es šeit varēju ievērojami ietaupīt paņemot lētāku Interneta paku.

Bez īpašiem sarežģījumiem atradu meklēto autobusu staciju pie Šanhajas dienvidu dzelzceļa stacijas un tiku iekšā autobusā un Ningbo. Šis autobuss ir par 1 stundu ātrāks nekā ekvivalentais ātrvilciens, jo ceļo pāri pasaulē garākajam vanšu tiltam.

View Larger Map
Diemžēl īpaši daudz nekā no tā es neredzēju, jo lija tik spēcīgs lietus, ka no tilta ar grūtībām bija redzamas pat pašas tilta vantis.

Iebraucot Ningbo es sāku meklēt kurā vietā jāšķērso iela, lai tiktu no Ningbo autobusu stacijas uz Ningbo dzelzceļa staciju pāri ielai. Un te mani gaidīja viens ne pārāk patīkams pārsteigums - stacijas tur nebija. Precīzāk sakot - vēl nebija.

Izrādījās, ka vilcieni patiesībā pietur pie Ningbo East dzelzceļa stacijas. Es nebūt nebiju vienīgais, kas mēģināja tikt no vienas uz otru. Tur bija cilvēku jūra. Pagāja gandrīz pusstunda pirms es spēju dabūt taksi (šoreiz oficiālo) un tajā iesēsties. Pagāja vēl pusstunda stāvot praktiski nebeidzamā sastrēgumā pirms taksis norbrauca tos 6 kilometrus starp stacijām. Jau man ierodoties bija par vēlu - pēdējais vilciens uz Xiamen jau bija aizgājis. Pulkstenis rādija 16:30. 800 km līdz Xiamen. Pēc ātras kartes apskatīšanās, saraksta pētīšanas un hieroglifu salīdzināšanas man izdevās noskaidrots, ka vēl ir vairāki vilcieni uz Fuzhou - tā novada galvaspilsētu kurā atrodas Xiamen. Pārliecinājos ar žestiem pie kasierēm, ka tā ir pareizā pilsēta, nevis tikai kas līdzīgi skanošs un grābu ciet biļeti uz to reisu uz kuru biļetes vēl bija. Atlika vien pusotras stundas nogaidīt stacijā un vēl 6 stundas pašā vilcienā, mēginot pa to laiku izdomāt kā es varētu pārvarēt atlikušos 300 km no Fuzhou līdz Xiamen lai paspētu uz nākošajā dienā pusseptiņos no rīta ieplānoto lidojumu uz Guilin. Stress, kur tu rodies?

Intermeco - Ķīnas dzelzceļa īpatnības: katrā lielā stacija ir divas pavisam atsevišķas zāles ar atsevišķām ieejām un parasti pat atsevišķās ēkās: biļešu zāle un uzgaidāmā zāle. Otrā ir parasti redzamāka, bet tajā nevar iekļūt bez biļetes, ko jānopērk pirmajā. Turklāt vēl pirms tikt uzgaidāmajā zālē ir jāiziet drošības kontrole, gandrīz kā lidostā. Savukārt, lai nopirktu biļeti nākas iet pie kasēm, jo biļešu automāti pieņem tikai vietējās bankas kartes (šis simptoms diezgan bieži atkārtojās) un vēl pietam pieprasa uzrādīt vietējo ID karti, lai nopirktu biļeti. Kasē pietiek ar naudu un pasi. Savukārt, lai tiktu uz perona dažas minūtes pirms vilciena pienākšanas uzgaidāmajā zālē sastājas liela rinda ar cilvēkiem, tad atveras speciāli vārtiņi un cilvēkus ar biļetēm uz attiecīgo vilcienu izlaiž uz perona. Es pieņemu, ka tas ir lai lielas cilvēku masas negrūstītos uz peroniem, bet sēdētu zālē un lai vilciena personālam būtu acīmredzami kad visi pasažieri ir iekāpuši. Tas arī palīdz īpaši nenosalt. Ningbo stacija bija zem +10 un mitrs, bija auksti, nepatīkami auksti.

Ceļā uz Fuzhou es paspēju: sasildīties, apskatīt visus vilcienu un autobusu sarakstus starp Fuzhou un Xiamen (nav nekādu reisu, kas izbrauc starp 22:00 un 7:30), mēģināju sazvanīt kopumā 8 autobusu kompānijas, auto nolīgšanas kompānijas un pat takšu kompānijas Fuzhou, taču visos gadījumos man atbildēja vai nu ignorēts telefons vai arī ieciklējies autoatbildētājs ķīniešu valodā, kas nereaģēja ne uz kādiem tālākiem pogu spiedieniem (kas visticamāk teica man zvanīt darba laikā). Līdz ar to man nācās samierināties, ka Guilin es tomēr neredzēšu, ka nauda uz Xiamen-Guilin aviobiļeti un Guilin viesnīcu ir veiksmīgi izmesta vējā un, ka man ir jāmeklē viesnīca Fuzhou un tad jātiek līdz Xiamen no rīta.

Ar to gan jautrība nebeidzās. Es ātri vien noķēru taksi pie Fuzhou South stacijas un ar zīmēm un frāžu applikāciju ieskaidroju, ka man vajag uz centrālo Fuzhou staciju, pie kuras ir viesnīcas. Taksists sāka braukt. Kooperācijā starp manu telefonu, Lauru un viņa ķīniešu dzīvokļa biedreni drīz vien tika arī atrasta iespējamā viesnīca Fuzhou un man tika atsūtīta tās adrese ķīniski. Kamēr tas notika, taksists paspēja mani jau atvest uz ... striptīzbāru. Laikam dzelzceļa stacija un striptīzbārs skan līdzīgi. Nolēmu nerisķēt un rādīju viņam adresi ķīniski. Tas nostrādāja daudz labāk. Pēc ievērojamas maldīšanās pa sānu ieliņām apkārt stacijai, es tiku izkrauts ļoti tumšā sānu ieliņā zem vienīga strādājošā apgaismes staba tieši pie šīs viesnīcas. Ieejot viesnīcā gan izrādījās, ka brīvu numuriņu viņiem tomēr neesot ... Bet viesnīcas darbinieki (divi jauni puiši) bija sasodīti izpalīdzīgi. Viens no viņiem pat zināja dažus vārdus angliski. Viņi sazvanījās ar otro sava uzņēmuma viesnīcu pilsētā, noskaidroja, ka tur numuriņš brīvs ir un sūtīja mani uz turieni. Redzot manu apmulsumu tumšā ielā, viens no puišiem aizdevās un netālu esošo galveno ielu medīt man taksi. Pagāja 7 minūtes pirms viņš ar tādu atgriezās. Taksists jau zināja mērķa adresi, atlika vien braukt. Taksist smuki izgrieza uz galvenās ielas, apgriezās pāri divām dubultajām un devās kalna virzienā kuram cauri gāja tunelis. Te pēkšņi mūsu acu priekša divas policijas mašīnas izbrauca ārā un nobloķēja tuneli vicinot ar zizļiem, lai visas mašīnas griežās apkārt. Taksists nolamājās (ķīniski, angļu valodu viņš nezināja), apgriezās un ar kaucošām riepām devās citā virzienā. Pāris pagriezienu vēlāk mēs piebraucām pie cita, tāda paša izskata tuneļa. Gan man, gan arī taksistam par lielu izbrīnu, arī tas bija nobloķēts. Taksis lamājās jau daudzstāvīgi. Tas, kas sekoja tālāk, bija viena no bailīgākajām auto pieredzēm, kas man ir bijusi. Nakts, dusmīgs taksists (viesnīcnieki sarunāja ar viņu fiksētu brauciena maksu vēl pirms sūtīja mani ceļā), šauras serpantīna ieliņas straujā kalnā, taures lietošana pagrieziena signālu vietā (parasti jau pēc manevra), ātrums, kas noteikti bija 20-30 km virs atļautā un pilnībā atvērti logi abās takša pusēs. Tuvojoties guļošajam policistam uz maģistrāles rampas taksists tikai piedeva gāzi, tādejādi es pirmo reizi izbaudīju lidošanu arī taksometrā. Šī adrenalīna deva ļāva man viegli aizmirst pārējās šī brauciena bēdas un koncentrēties uz izdzīvošanu šajā konkrētajā momentā. Tas bija sasodīti jautri!

Otrajā viesnīcā pagāja kāds brīdis, kamēr tur tika pamodināts tas cilvēks, kas tur māk pāris vārdus angliski, kamēr viņi atkal sazvanījās ar to pirmo viesnīcu, līdz visi vienojās par to ko man no viņiem vajag un par kādu cenu. Bet tas jau bija sīkums.

Otrās dienas beigas - 300km līdz Xiamen, Guilin - failed.