IT ministrija - kā tam nebūtu jābūt

(0 comments)

Šajā postā es pamēģināšu ieskicēt manas personīgās domas par to, kāpēc izgāzās e-lietu ministrija. Pēc tam nākošajā postā es skicēšu manas domas par to kādai būtu jābūt ideālai IT ministrijai un kā līdz tai nokļūt mūsu praktiskajā pasaulē.

Sāksim ar atskatu pagātnē - mums jau bija kaut kas ar līdzīgu nosaukumu - E-pārvaldes sekretariāts, ko bieži sauca par e-lietu ministriju (es viņu tā arī saukšu tālāk). Ar ko viņi nodarbojās? Viņi strādāja ar visādām valsts iestādēm, lai vienotu datu apstrādes un apmaiņas standartus, veidotu datu kanālus starp ministrijām un valsts iestādēm, unificēja reģistru informāciju un pašās beigās sāka mazliet arī taisīt e-pakalpojumus tautai. Un tad uz lielā taupīšanas viļņa ministrija tikai samazināta un praktiski pazuda kaut kur Satismes ministrijas dzīlēs atstājot Interneta vidē vien dažas drumstalas, kā iVIVS un VISR.

Pirms sākt ko jaunu, ir jāsaprot, ka nekas nav patiešām jauns - praktiski viss jaunais patiešām ir labi aizmirsts vecais, tikai dažkārt mazliet labākā iesaiņojumā. Bet labāku iesaiņojumu var dabūt tikai tad, ja tie, kas veido jauno nav patiešām aizmirsuši veco. Tāpēc atcerēsimies un mēģināsim saprast, kas bija par vainu e-lietu ministrijai?

Pirmkārt, šai ministrijai tika uzdots milzīgs un visaptverošs uzdevums - izveidot Latvijā e-pārvaldi, taču tai neviens neiedomājās iedot atbilstošu varu un atbildību, lai to varētu realizēt, vai pat noformulēt kas tas tāds ir. Viss ko e-lietu ministrija paveica, tika paveikts pierunājot citu iestāžu darbiniekus mainīt savu darba gaitu un instrumentus pamatojoties tikai uz e-lietu ministrijas argumentiem. No šāda redzes viedokļa kļūst skaidrs, ka ir brīnums, ka e-lietu ministrija vispār kaut ko paveica. Tās darbību var salīdzināt ar sabiedrisko policistu, kuram ir uzteikts apkarot vandālismu rajonā, bet nav dotas tiesības vandāļus aizturēt vai sodīt vai pat izsaukt policiju, kas to varētu izdarīt. Katra e-lietu ministrijas darbība, kas varētu jebkādā veidā uzlabot jebkādas valsts iestādes ikdienas darbu ir ļoti nepatīkama šīs iestādes darbiniekiem, jo tas paver iespēju, ka kāds no viņiem vairs nebūs vajadzīgs papīru stumdīšanu aizstājot ar datoriem. Un tie ir tie paši cilvēki, kas e-lietu ministrijai ir jāpārliecina, lai process vispār varētu sākties. Tāpēc nav brīnums, ka katrā solī jaunā ministrija tikās ar vienotu pretspēka fronti un tikai apelējot pie politiskās vadības un atsevišķu pilsoniskāk noskaņotu ierindas darbinieku sirdsapziņas darbs vispār kustējās uz priekšu. Formāli, protams nekādu problēmu nebija, taču reālais ideju ieviešanas temps un tā trūkums rodas no simtiem sīkumu, kas kavē lietas par dienu, par stundu, līdz kādam lielajam priekšniekam var iebāzt rokā papīru ar jaunajām e-lietu izmaksām (pēc tās visas bremzēšanas, ierēķinot bremzētāju darbu kā darba spēka izmaksas) un dažkārt jau uzsāktas lietas tiek pārtrauktas. Jo redziet, nav mums budžeta darīt to lietu efektīvāk un lētāk.

Otrkārt, tas ar ko e-lietu ministrija nodarbojās praktiski vienmēr bija lielas, vāji noteiktas operācijas starp valsts iestāžu sistēmām, kas tika veidotas kā atsevišķas jaunas sistēmas, kas slēdzas klāt esošajām sistēmām. Tās vienmēr bija papildus izmaksas, parasti ievērojamas, kas bija praktiski neredzamas ne tikai iedzīvotājiem, bet bieži vien arī attiecīgo valsts iestāžu darbiniekiem. Pārsvarā tas notika pirmās problēmas ietekmē - attiecīgo sistēmu uzturētāji negribēja ļaut e-ministrijas cilvēkiem mainīt viņu sistēmas vai pat uzdot viņiem darbu, tāpēc uzturētāji izveidoja kaut kādu super neefektīvu vispārīgu saskarni un teica, lai e-lietu ministrijas cilvēki tad taisa to, kas piegādātu šai saskarnei datus vajadzīgajā formā. Gala rezultātā, tā vietā lai izveidotu nelielas funkcijas divos reģistros, kas sūtītu izmainīto informāciju uz citu reģistru brīdī, kad tā tiek izmainīta visefektīvākajā formā, tā vietā nācās veidot monstru, kas savāc nežēlīgi daudz datus no sistēmas A reizi dienā, savāc tos uz atsevišķu serveri, pāris reizes pārkonvertē un patīra tos un tad iepumpē to visu sistēmā B. Rezultātā ir daudz sarežģītāka sistēma, kas ir dārgāka izveidē, dārgāka uzturēšanā, dārgāka atjaunošanā, kas strādā lēnāk un sliktāk. Turklāt tādas sistēmas izstrāde aizņem tik ilgu laiku, ka kad tā ir gatava, tā jau ir mazliet novecojusi un ir daļēji jāpārtaisa, jo ir izmainījušies daži lauki vai datu struktūras nozīmes ar jaunu likumu stāšanos spēkā.

Treškārt, ir izgāšanās ar e-pakalpojumiem. E-pakalpojumu skaits un reālā lietojamība ikdienas dzīvē bija vienīgais parametrs pēc kura ierindas latvietis vērtēja vai e-lietu ministrija labi dara savu darbu. Nav man noderīgu e-pakalpojumu pēc X gadiem saspringta darba? Tad nevajag mums tādu ministriju! Kā jau jūs varat iedomāties, e-lietu ministrija nebija pilnvarota veidot e-pakalpojumus. Viņiem bija jāstimulē un jāmotivē ierēdņi citās ministrijās un valsts iestādēs aizstāt sevi ar formiņu Interneta lapā. Skat. problēmu numur viens. Vienīgais, ko e-lietu ministrija reāli darīja paši bija citu valsts iestāžu izveidoto e-pakalpojumu savilkšanu vienotā saskarnē. Tas daudz maz strādāja normāli. Bet pašu e-pakalpojumu vēl tagad ir ļoti, ļoti maz. Tam bija arī savi tehniski iemesli - valstī nebija e-paraksta un arī internet-banku autentifikācija vēl nebija pietiekamā tehniskā līmenī, lai droši identificētu cilvēkus. Taču e-paraksta ieviešana tika bezjēdzīgi komercializēta un novilcināta, banku tehnoloģiskie uzlabojumi netika laicīgi izmantoti, identifikācijas karte - tur es vispār nesaprotu kas notika.

Kopsummā: e-lietu ministrijai nebija dota atbilstoša autoritāte, tā pārāk koncentrējās uz starpsistēmu savienojumiem un izgāza e-pakalpojumus, tāpēc, kad pienāca laiks griezt finansējumu, ne tautai, ne politiķiem nebija žēl nogriezt visu ministriju.

Ir jāsāk no jauna, un ir jāsāk citādāk.

Currently unrated

Comments

There are currently no comments

New Comment

required

required (not published)

optional

Recent Posts

Archive

2017
2016
2015
2014
2013
2012
2011
2010
2009
2008
2007
2006
2005

Categories

Authors

Feeds

RSS / Atom