Twitter Weekly Updates for 2013-05-04 - 2013-05-10
“We migrate… [link] http://t.co/fCKkYnQiam 12:48:51, 2013-05-10
Twitter Weekly Updates for 2013-04-27 - 2013-05-03
Ķīna 11 - franču izklaides ar japānisko
Priekš manis neierastā publiskas atklātības momentā savas viesnīcas liftā iepazinos ar trīs frančiem. Precīzāk ar diviem frančiem un vienu francūzieti. Esot pietiekoši dziļā Ķīnā rodas pārsteidzoši spēcīga solidaritātes sajūta ar jebkuru sastapto rietumnieku - pilnīgi nepazīstami cilvēki sveicinās uz ielas tāpat kā paziņas Rīgā. To es novēroju tikai Xiamen un tikai tālāk no tūristu centriem. Kā tikko tu esi vietā kur viegli sastapt vairāk kā vienu rietumnieku dienā tā šī sajūta maģiskā kārtā pazūd. Tā lūk braucot liftā mēs sasveicinājāmies un francūži turpināja savā starpā runāties. Man kā franču valodas nezinātājam tas izklausījās aptuveni šādi:
1: sfjafjoesfosaj af saf s ffjspaf sf sefsf sf sef sahf sj fxfheu?
2: fjapfjs fs s spsfjsf ssa fisjfmw[ fatigue, spofka[ s fs[fse p s esorers ps.
1: q0eqq qeqe da[paado e sfesfe KTV adadged vw?
2: Ok, dsa cscs ersf scade!
Šajā brīdī es saliku kopā savas lingvista un detektīva spējas kopā un uzdevu jautājumu: "Redz kā ko darīt, tad viņs ir noguris, bet uz karaoke (KTV) bāru aiziet gan var, ne?" Tas francūžus ļoti sasmīdināja - es biju uzminējis sarunas saturu arī nemākot valodu :) Pietika vien ar intonāciju un trīs atpazītiem vārdiem: fatique - angļu valodā šis vārds ir aizgūts no franču valodas un nozīmē "nogurums", Ok - to jau visi zina un KTV - āzijā ārkārtīgi populārs karaoke bāra stils, kuru reklāmas Ķīnas lielajās pilsētās ir redzamas biežāk nekā pie mums laimētavas. Tā nu mēs pasmējāmies, iepazināmies un viņi uzaicināja viņiem piebiedroties uz KTV. No šāda piedāvājuma nedrīkst atteikties.
KTV ir liels biznesss. Ļoti liels. Daži KTV iestādījumu aizņem visu ēku, citi okupē kādas ēkas visu stāvu. Ir divu veidu KTV - tīrais KTV un KTV ar izklaides elementiem. Šajā kontekstā izklaides elementi ir meitenes, par atsevišķu samaksu. Krustojumā pie mūsu viesnīcas varēja viegli redzēt vismaz 6 lielas KTV izkārtnes. Mēs izvēlējāmies vienu no mazākajām tīrā KTV vietām jo tā vienkārši bija tuvāk.
Ienākot iekšā bija lifts ar vienu pogu, kas uznesa mūs kādā 8tajā vai 9tajā stāvā. Liftam atveroties priekšā jau bija sagaidīšanas komiteja - 6 meitenes stāvēja V burta formā un aplaudēja sagaidot mūs kā rok zvaigznes. Es pieņemu, ka priekšnamā vai lift bija kameras, kas ļauj viņām sagatavoties, lai nav visu dienu tur jāstāv aplaudējot. Blakus bija arī puisis, kas ar izskolotu žestu pavadīja mūs cauri krāšņajiem koridoriem uz recepciju.
Tur (izpalīdzot ar žestiem un kalkulatoru) mēs veiksmīgi noīrējām KTV istabiņu uz pāris stundām. Istabiņā bija dīvāns, galdiņš, liels televizors, spēcīga skaņas sistēma, kontroles pults un divi mikrofoni un vēl mazas durtiņas uz privātu toleti. 
Istabiņā ar pogu ir izsaucams viesmīlis, kas piegādā dzērienus. Gan par istabiņas īri, gan par dzērieniem, gan par laika pagarināšanu ir jāmaksā uzreiz - viņi pat neies pēc dzēriena pirms nav samaksāts. Istabiņas ir ar lielisku skaņas izolāciju - tikai pie pilnīga klusuma istabiņā var dzirdēt, ka blakus istabiņās kaut kas tiek spēlēts, lai arī uzstādītais skaļums audio sistēmā ir gandrīz apdullinoši skaļš. Tā sajūta ir mazliet izolējoša - šīs iestādes ir paredzētas izklaidei savā kompānijā, normālā darbības gaitā dažādu kompāniju viesi var viens otru redzēt tikai ejot iekšā vai ārā no iestādījuma. Higiēnas līmenis ir japānisks - viss spīd un laistās, mikrofoni ir hermētiski iepakoti sākumā un vēl viņiem ir papīra cepurītes.
Mums radās pamatīgas problēmas ar karaoke kontroles sistēmu - vispirms tā kārās augšā un nācās saukt viesmīli, kas to restartēja atverot noslēptu paneli un izslēdzot un tad ieslēdzot istabiņas korķus. Divreiz 5 minūšu laikā. Tad mēs nevarējām trast veidu kā pārskatīt izpildītājus jebkādā secībā, kas liktos atpazīstama rietumniekam. Cik noprotu izpildītāji bija sasortēti pēc tā kā sortējas tie ķīniešu hieroglifi ar kuriem viņi ķīniski rakstās. Plus vēl 90% izpildītāju nosaukumu bija ar hieroglifiem. Tas mazliet apgrūtināja dziedamu dziesmu izvēli.
Es pārņēmu eksperimentēšanu ar kontroles sistēmu un pēc dažu minūšu eksperimentēšanu randomā bakstot pogas ar ķīniešu simboliem (jo pārslēgt uz angļu valodu šo sistēmu vienkārši nebija iespējams - nav paredzēts) es atradu tādu meklēšanas logu, kas ne tikai ļāva kaut ko ievadīt, bet arī ļāva ievadīt latīņu burtus un meklēja gan izpildītājos, gan dziesmu nosaukumos. Ballīte varēja sākties!
Alus maksāja ap 18 yuan (~1.5 Ls) un bija tīri garšīgs.
Pēc dažām dziesmām un pirmā alus sagribējās vēl, taču radās negaidīta problēma - mēs gluži nevarējām atcerēties labu dziedamu dziesmu nosaukumus un lielākā daļa ko mēs varējām atcerēties sistēmā vienkārši nebija. Piemēram no Queen tur bija daudz dziesmu - veselas 4: Bohemian Rhapsody, Bicycle, We Will Rock You un Radio Ga-Ga. Skaudrāka izvēle bija no Rolling Stones dziesmām - tikai Shine a Light. No The Beatles vispār nebija nekā. Toties bija Barbie Girl. Mēs vienkārši mainījāmies - 3 cilvēki dzied, 1 tikmēr mēģina izdomāt kādus vēl izpildītājus un mēgina atrast vēl pazīstamas dziesmas ko pielikt klāt. Kad kāds no dziedātajiem nezina nākošo dziesmu - viņš kļūst par meklētāju.
Es domāju, ka mēs tur pavadījām kādas 4 stundas. Beigās viņiem nācās izslēgt to karaoke sistēmu, lai laipni dabūtu mūs ārā :)
Taču tas vēl nebija viss. Nākošajā dienā laika prognoze solija stipru lietu un mēs ar Lauru bijām jau izlēmuši doties uz netālu no Xiamen esošu SPA (linkā - mūzika!) ar karstajiem avotiem. Izrādījās, ka frančiem bija tieši tas pats plāns un tad mēs devāmies uz turieni kopā.
Frančiem bija diezgan paveicies, ka tā notika, jo izrādījās, ka viņi ir diezgan analfabētiski navigācijas ziņā. Uz Riyuegu iet speciāls bezmaksas autobuss no Xiamen ostas. Taču tas neiet no tās vietas ostā no kuras iet prāmītis uz tūristiem labi zināmo salu pie Xiamen, bet gan no citas ēkas, kas ir metrus 400 uz ziemeļiem. Es to visu ar žestiem un hieroglifu rādīšanu noskaidroju no cilvēkiem ostā un tad nosūtīju instrukcijas Laurai un frančiem par to kā mani atrast kad es jau biju pie autobusa atiešanas vietas. Te mani mazliet šoķēja francūzietes atbilde - "mēs tak nezinam kur ir ziemeļi!". Viņa nevarēja iedomāties, ka skatoties uz karti telefonā ziemeļi varētu būt uz augšu.
Veiksmīgi sanākuši kopā mēs kāpām autobusā. Tur izrādījās, ka autobusā jāpērk kaut kādi kuponi, ko pēc tam var izmantot pašā SPA, lai nopirktu ieeju SPA, bet tos kuponus varēja nopirkt vai nu par skaidru naudu (kas jau sāka iet uz beigām tajā posmā) vai arī ar karti, bet viņu karšu automāts pieņēma tika Ķīnas banku kartes. Tas ir diezgan tipiski - bieži vien iestādēs bija divi dažādi bankas termināli - viens vietējām kartēm (arī VISA utml., bet vietējām) un otrs terminālis ārzemniekiem. Kad mēs nevarējām samaksāt to ko autobusa pavadone gribēja viņa mazliet samulsa taču pēc mirkļa paņēma savu telefonu un pazvanīja uz pašu SPA un tad iedeva klausuli man. No otra gala jau vīrietis ar tīri labu angļu valodu atvainojās par neertībām un pateica, lai mēs sēžoties tik iekšā, ka visa apmaksa tiks nokārtota pašā SPA.
Pēc gandrīz stundu ilga brauciena mēs iebraucām SPA teritorijā. SPA bija liela apžogota teritorija pa vidu plašam laukumam, kur visapkārt intensīvi notika bedru rakšana, ielu celšana un citādi celtniecības darbi. Rajons apkārt šīm SPA vēl tikai top un top ar vērienu.
Pirms iet iekšā man vēl bija jāatrisina viens sīkums - es biju aizmirsis paņemt uz Ķīnu līdzi peldbikses un bija SPA veikaliņā jānopērk jaunas. Es miglaini atcerējos, ka man varētu būt M izmērs un gāju uz tiem skatīties. Pēc īsa brīža pie manis pienāca pārdevēja, uzmeta man aci, pakratīja pirkstu un ar žestu parādīja man uz citu plauku, kur bija XL izmēra apakšbikses. Es uzticējos viņas acu mēram un nopirku sev tādu pāri pa 120 yuan (~10 Ls). Derēja kā uzlietas.
Procedūra Riyuegu SPA ir ļoti līdzīga Līvu Akvaparkam, tikai nav ierobežots laiks, var teikt, ka ir tikai dienas biļetes. Pirms ieejas vēl var arī rezervēt masāžu - klasisko vai ķīnas uz konkrēto laiku. Tad tiek izdots pulkstenītis/atslēga un var doties iekšā. Skapītī ir dvieļi un čības, bet vēl pa 10 yuan var izīrēt halātu. Dvieli jebkurā brīdī var skapīšos visā SPA teritorijā apmainīt pret svaigu. Par papildus maksu SPA teritorijā ir massāžas, ēdiens/dzērieni un zivtiņu pīlinga procedūra. Visi karstie avoti, pirtis un arī 4 veidu tēja ir iekļauti apmeklējuma cenā. Ik pēc 100 metriem pa visu SPA teritoriju izmētātas tējas stacijas ar karstu ūdeni, zaļo, melno, oolong un ingvera tēju. No pazemes zem SPA iztek ārā 80 grādu karsts avots, kas tiek atšķaidīts līdz 40 grādiem un padots un ~ 100 dažadiem karstajiem baseiniņiem, kas izmētāti pa visu SPA teritoriju, pārsvarā brīvā gaisā vai zem vieglām nojumēm, paslēpti palmu, bambusa, koku un sienu labirintā. Daļa ir vienkārši karstie avoti ar dažādu temperatūru, citās vietās ir izveidotas ūdens un burbuļu strūklas, citos ir izveidotas oļu grīdas pastaigām, bet lielākā SPA baseinu daļa ir aromatizēti baseini. Viņi ir sadalīti tematiskajās grupās - 5 baseini ir ar tēju: karstajā baseinā peldās pāris kokvilnas maisiņi ar attiecīgi zaļo, melno, oolong vai augļu tēju, kas acīmredzami iekrāso beseina ūdeni un dod tam raksturīgo smaržu. Citā nostūrī bija alkoholiskās nokrāsas baseini: baltvīns, sarkanvīns, alus, ... Vēl citā nostūrī bija augļu baseini - apelsīni, banāni, kivi, .... Un kā nu iztikt bez baseina ar piparmētru vai beladonnu vai citām garšvielām vai smaržvielām. Šī noteikti ir vieta kur var pavadīt dienu atveldzējoties no Ķīnas urbanizācijas un atmiekšķējot nogurušos kaulus. Massāžas bija ok, bet ne gluži lieliskas. Uz to vietu ir jābrauc lai paveldzētos piparmētras baseinā 43 grādu temperatūrā zem palmas un tad izkāpt ārā, izdzert pāris glāzes ooolong tējas un tad ieiet kriopirtī, kurā ir -10 grādi un tad atkal atgrieztos karstā ūdenī.
Es secināju, ka man patīk karaoke un man patīk karstie avoti. Manas intereses ir pat tuvākas Japānai nekā es biju domājis.
Ķīna 10 - pārtika
Es domāju, ka ikviens, kas kaut vai mazliet ir domājis par ceļošanu un Ķīnu ir dzirdējis nostāstus par šausmīgo un neēdamo pārtiku, kas tur "ir visapkārt!!!!". Varbūt man veicās, varbūt es vienkārši esmu konservatīvs, varbūt man palīdzēja tas, ka es vairāk sekoju vietējo paražām, taču manā pieredzē pārtika Ķīnā pārsvarā bija garšīga, sātīga un tikai izretis mazliet savāda.
Ja Ķīnā tiek pavadīts ilgāks laiks vienā vietā un nav īpašas vēlmes eksperimentēt ar savu zarnu traktu, tad var viegli aiziet uz tuvāko pārtikas lielveikalu un nopirkt kaudzi ar viegli atpazīstamiem produktiem - sākot ar rīsiem un pienu līdz Snikersiem un kolai. Tur pat var arī iepazīt dažādus augļus un to cenas lai pēc tam varētu vieglāk tos pirkt ...
... no ielas tirgoņiem. Uz ielas var nopirkt daudz labu uzkodu, ko pagrauzt pa ceļam. Sākt var ar augļiem - mango var nopirkt veselu, bet var arī palūgt, lai sagriež. Daži tirgotāji sagriež mango 6 strēmelēs, kas viegli atdalās un ir ēdamas ar rokām, bet citi sagriež tos sīkākos kubiciņos un ieliek traukā, lai var ēst uzdurot gabalus uz kociņa. Vel te uz kociņa dur ananāsus ... veselus. Tikai viņus pirms tam nomizo speciālā veidā - vispirms ar asu mačeti nocērt augšu, apakšu un pāris milimetrus no sāniem, tad ar īpašu trisstūrainu nazīti tiek izgrebta spirālveiga iedobe visapkārt ananāsam tādā veidā izgriežot visas tās vietas, kur auglī ieaug ananāsa tumšās lapas. Beigās paliek tikai un vienīgi ēdamā ananāsa daļa, ko tad uztur uz mietiņa un pārdod. Gan mango, gan ananāsi maksā ap 10 yuan, jeb mazliet zem 1 Ls. Mango ir stipri lielāki kā pie mums un ar mazāku kauliņu, bet ananāsi mazliet mazāki par parastajiem. Tāpat pārdod arī daudz citus augļus, kuriem es pat nezinu nosaukumu. Daži ir saldi, daži bezgaršīgi.
Vēl no ielu tirgoņiem var dabūt cukurniedres gabalu. Tā izskatās gandrīz kā tumšs bambusa gabals, tikai tas nav tukšs viducī - viducis ir saldā masa no kuras iegūst cukuru. Pārdevējs notīra cukurniedres mizu un iedod to pircējam ar plastikāta maisiņu. Maisiņš noder gan lipīgās cukurniedres turēšanai, gan arī lai nospļautu to vaskveidīgo masu, kas paliek mutē pēc tam kad tu iekodies cukurniedrē un izsūc visu cukurūdeni no nokostā gabala. Grauzt, sūkt un spļaut man personīgi apriebās jau pēc minūtēm piecām un par trešdaļu apēstā cukurniedre nonāca atkritumos.
Ceļotājiem, kas grib vairāk piedzīvojumus ielu tirgotāji pārdos arī ko siltu un uz vietas pagatavotu - sākot ar pankūku vai omleti, ko cep turpat uz vietas ar izvēlētajām sastāvdaļām, līdz pat uz grila liesmas ceptam cīsiņam vai kalmāram.
Vai želejai ar saldajām pupām.
Vēl viena interesanta lieta ir sulas tirgotāji - sākot no vecīšiem uz stūra ar rokas sulas spiedi līdz lielai teltij ar galdiņiem uz galvenās gājēju ielas. Šeit man izdevās pagaršot dragonfruit sulu (diezgan bezgaršīgi) un krāsnī ceptu saldo kartupeli ar siera garoziņu. Un tas kartupelis bija vienkārši lielisks! Iedomājieties vismaigāko kartupeļu biezeni ar tajā iemaisītu pienu, sviestu, olas dzeltenumu un tad padariet to garšu vēl saldāku, tik ļoti, ka no otrā ēdiena tas jau kļūst par labu desertu. 
Soli uz augšu ir nūdeļu ēdnīcas - līdzīgas kā es aprakstīju iepriekšējā rakstā Hong Kongā tikai pārsvarā bez tās mājīguma sajūtas. Drīzāk to ēdnīcu netīrās flīzes un ar linoleju klātie galdi rosa atmiņas par skolas ēdnīcu vai padomju laika ēdnīcām rūpnīcās. Taču arī tur var mierīgi un sātīgi paēst par lētu naudu. Tipiskais ēdiens ir zupa ar nūdelēm un uzvārītu vai uzceptu cūkgaļu.
Vēl solīti uz augšu ir restorāni - tajos ir vairāk vietas, vairāk dažādības piedāvājumā un ievērojami lielākas cenas. Es pabiju 3 tādās vietās un nebiju īpaši priecīgs ne ar vienu no tām. Vienā vietā es nobaudīju haizivs bumbiņu zupu un tā bija garšīga (vairāk garšoja pēc cūkgaļas kā pēc zivs), taču Lauras dārzeņi tika tur pamatīgi apmērcēti kaut kādos taukos un pa ēšanas laiku es pamanīju divus prusakus uz sienām. Otrā vietā es nogaršoju Xiamen tradicionālo austeru omleti, kurai nebija ne vainas, taču arī tur tīrība acīmredzami nebija tajā pašā istabā kā prioritāšu saraksts un arī tur salāti tika saprasti kā paņemt dārzeņus, sagriezt sīki, uzliet kaudzi taukus un pusstundu pamētāt tos wokā. Un visbeidzot biju es arī steiku restorānā. Šeit gan bija tīrība, bija arī lielisks šovs - steiks tika cepts krāsnī uz akmens šķīvja un tika iznests pasūtītājam uz tā paša vēl super karstā šķīvja pirms tam uzliekot arī piedevas, kas sasilst kamēr šķīvis atdziest. Bet perfekcijai nebija lemts būt - pats steiks bija šausmīgs.
Šajā brīdī viss ko es varu ieteikt ir spert nākošo soli dārdzības virzienā. Te gan ir izvēle - pa labi vai pa kreisi. Pa kreisi būtu rietumu virzienā, t.i. rietumu iestādījumu Ķīnas filiāles, piemēram, Starbucks, Pizza Hut un arī MacDonalds un KFC. Tur cenas ir dārgākas kā ķīniešu iestādījumos, taču pārtikas kvalitāte ir labā līmenī. Ja ceļojuma laikā viss ķīniskais jau ir apnicis, nekas tik neuzlabo garastāvokli kā kārtīga New York stila pica.
Otrs virziens ir tālāk uz austrumiem. Šajā kategorijā es biju divos lieliskos iestādījumos ar brīnišķīgu pārtiku un arī interesantu piedzīvojumu. Vispirms mēs apmeklējām hot pot restorānu. Šajā restorānā galvenais priekšmets uz galda ir katliņš - katliņā iekšā ir maigs buljons un tam blakus ir slēdzis ar kuru var regulēt katliņa temperatūru. Pasūtītais ēdiens (gaļa, jūrasprodukti, dārzeņi, ...) tiek atnesti jēlā veidā un tos pašam jāiemet verdošajā katliņā un jāpagatavo tā kā pašam patīk. Tur iesaka ņemt komplektu kurā ir daudz dažādu garšu ko pamēģinat. Piemēram tajā maisiņā (kurš pats arī ir ēdams) iekšā ir saldā kartupeļa pildījums. Jūras produkti tiek atnesti tik svaigi, ka daudzi no tiem vēl kustās. Cilvēks tur var paēst par aptuveni 70 yenām (7 lati).
Un pēc tam apmeklējām arī man no filmām zināmo, bet dzīvajā vēl neizbaudīto japāņu suši restorānu ar rotējošo leti. Pavāri istabas vidū visu laiku gatavo svaigus sushi un liek uz letes, kas ceļo apkārt restorānam. Ja patīk tas kas brauc garām - ņem ciet un ēd. Cena ir atkarīga no trauciņa krāsas. Kad pabeidz ēst, tad viesmīle saskaita trauciņus un rēķins gatavs. Un sienās ir karstā ūdens krāni tējai (kas ir bez maksas, kā praktiski visur Ķīnā). Šoreiz sushi bija lieliski - pirmo reizi nogaršoju jūras zuša nigiri un lielisku laša sashimi.
Augstāk es šoreiz nekāpu, taču arī Ķīnā var atrast restorānus ar Michelin zvaigznēm - nevajag spriest par Ķinu pēc viņu ekvivalenta belašiem.
Vai pēc suvenīriem - es atvedu kaudzīti ar ķīniskām lietām, taču tikai dažas no tām izrādījās ēdamas.
Ķīna 9 - Hong Kong: bonus diena
Tā kā jau pirmajā dienā veiksmīgi apskatīju visus obligātos Hong Kongas apskates objektus, tad, pēc liegas atpūtas viesnīcā ar logu uz iekšpagalmu, otrajā dienā pirms došanās atpakaļ uz Ķīnas robežas pusi es vienkārši pastaigājos un uzņēmu Hong Kongas un Kowloon garšas, smaržas un sajūtas.
Uzreiz kļuva skaidrs, ka iepriekšējās dienas tukšums ielās bija dēļ Lieldienām. Otrās dienas rītā cilvēku skaits vienkārši desmitkāršojās. Katrs gājēju celiņš un tunelis bija tik pilns ar cilvēkiem, kā Rīgas visintensīvākās vietas siltā piektdienas vakarā. Un tas bija starp rīta sastrēgumstundu un pusdienlaika sastrēgumu. Pašos trakākajos brīžos gājēju satiksme ir tik pat blīva kā auto satiksme ielās - kad tev ir jāpārkārtojas citā joslā lai nogrieztos, jo citādi tevi vienkārši straume aiznesīs garām pagriezienam. Rokkoncertu mīlētajiem patiktu.
Man ļoti patika Hong Kongas naudas zīmes - tās ir krāsainas un smukas. Monētas dažādu izmēru un formu. Jaunā 10 Hong Kongas dollāru naudas zīme vispār ir lieliska - tajā ir caurspīdīgs lodziņš. Šeit caur to var redzēt manu pirkstu otrā pusē.
Pastaigājos mazliet pa Jordan street apkaimi - tas ir tas rajons, ko var iedomāties skatoties filmas par Hong Kongu: daudz mazu ieliņu krustām šķērsām (nav labirints, visas ielas ir perpendikulāras) ar mazu veikaliņu birumu katrā mājā un citiem mazajiem biznesiem augštāvos. Un visi sevi reklamē ar izkārtnēm, kas bieži vien ir tik lielas un tik daudz, ka pilnībā pāriet ielai pāri un atdurās pret māju otrpus ielai vai otras puses reklāmu.
Dažās ielās tam visam klāt pievienojas tirgus staļļi tieši uz ielas, bet uz citām ielām vēl ir satiksme un automašīnas ņipri lavierē starp gājējiem. Cenas praktiski visam šeit ir par 20-30% zemākas kā pie mums un arī kā Ķīnā, tāpēc ķīnieši uz Hong Kongu brauc iepirkties ļoti lielā skaitā.
Iecienīti tur arī lielveikali - arī Bērnu pasaules stila, kā šis. Te pārtikas nodaļā bija gan veģetārais stūrītis (arī ar veģetāro bekonu un veģetāro salami), gan ķīniešu tējas stūrītis, gan taivānas uzkodu galds, gan japāņu delikatešu plaukti. Un augšējos stāvos bija visādu stilu apģērbi, tējas servīzes, spiedogu meistars un pat ķīniešu vijoļu veikals.
Papusdienoju vienā tādā mikroēstuvē netālu no Temple street tirgus staļļiem. Paņēmu tēju (kas izrādījās ļoti garšīga Britu stila tēja ar pienu un cukuru) un cūkgaļas bumbiņas ar nūdelēm. Tas viss kopā maksāja ap 26 HKD (2.5 €). Cūkgaļa tika pasniegta kā tāda zupa - praktiski tā bija cūkgaļas zupa ar nūdelēm un kaut ko pa vidu starp klimpām un frikadelēm. Tiek iedota karote buljonam un kociņi, lai makšķerētu ārā visu to ēdamo. Ēdnīciņa bija ļoti maza un mājīga. Pie ieejas uzreiz var redzēt pavāra darba vietu, kur viss arī tiek gatavots, viesmīle sagaida pie durvīm un pavada līdz kādai no brīvajām vietām pie viena no 5 galdiņiem, kas šajā mazajā telpā ir ietilpināti un nosēdina. Visi cilvēki tiek sēdināti kopā - vietas maz. Tā es tieku pie galdiņa ar divām sievietēm ļoti cienijamā vecumā, es minētu, ka virs 70. Sievietēm katrai ir zupiņa kā man un vel, uz divām šķīvis, ar tvaicētiem zaļumiem un šķīvis ar kaltētas zivs strēmelēm, ko viņas izveicīgi ar kociņiem plēsa nost un jauca iekšā zupā pirms atkal to zvejot laukā jau kopā ar nūdelēm. Es centos atkārtot viņu kustības zupu ēdot. Kad viņas paēda viena no viņām uzsmaidīja man un ļoti labā angļu valodā paslavēja, ka es ļoti labi ēdot ar irbulīšiem, es pateicos un atbildēju, ka man gan tālu līdz viņu izveicībai. Viņas abas pasmējās un atbildēja - tā gan, bet mums te bija visa dzīve, lai to trenētos. Man jau pirms tam radās ļoti pozitīvs iespaids par šo vietu - gan ēdiens bija garšīgs, gan cenas labas, gan apkalpošana laipna, taču šī saruna man lika pavisam citām acīm paraudzīties uz cilvēkiem gan pašā ēstuvē, gan Hong Kongā vispār. Tā laipnība un labestība, kas pārsvarā izpaudās niansēs, šeit bija pirmajā plānā.
Tā sajūta, kad tu esi civilizētā pilsētā - kad ielas ir tīras un cilvēki tās nepiemēslo, kad pat sānielas ir kā izlaizītas, kad katrām kāpnēm vai nogāzei ir saliktas gumijotas pumpiņas, lai kājas nepaslīd, kad katrā vietā kur pārdod vai gatavo pārtiku ir labi redzams sanitārās inspekcijas sertifikāts un pat ēstuvēm ar atzīmi C man bija grūti kur piesieties tīrībā. Tā starpība starp Hong Kong un pat civilizētākajām Ķīnas pilsētām kā Šanhaja vai Xiamen ir kā diena pret vēlu vakaru. Hong Kong civilizētības ziņā viegli konkurē ar Londonu un New York. Un tajā pašā laikā tur ir tā saikne ar dabu, saikne ar pirmatnējo, kas citās lielajās pilsētās sen jau ir izzudusi. Unikāla vieta.
Ceļā uz robežas pusi piestāju piepilsētās - Sha Tin un Tai Po. Abos gadījumos tās izskatījās kā nelielas pilsētas, kas ir koncentrētas ap metro stacijām un šo mazo pilsētiņu nomalēs stāv mežs ar 50-70 stāvu dzīvojamo māju masīviem aiz kuriem atkal ir ar mežiem apauguši kalni. Jau pāris metro pieturas ārpus centra lielpilsētas sajūta pazūd un rodas tāda sajūta kā Cēsīs vai (citās vietās) kā Ogrē.
Es vēl atgriezos Hong Kongā tieši pirms došanās atpakaļ uz Latviju - ar vietējo aviokompāniju lidoju no Xiamen uz Hong Kong un tad ar nakts autobusu braucu no lidostas uz Central kur pārnakšņoju miniatūrā viesnīciņā. 
miniCentral viesnīcas numuriņš bija aptuveni divreiz lielāks nekā divguļamā gulta, kas tajā atradās. Un tas ir ieskaitot vannas istabu. Istaba bija ideāli tīra un tai bija lielisks skats pa logu, ko tik mazliet apskādēja taksometru bīpinašana aiz loga kamēr viņi cīkstējās par pasažieriem no blakus esošā nakts kluba.
No rīta:
Taču braucot prom no Hong Kongas pirmo reizi mani priekšā sagaidīja Ķīnas robeža. Tai tuvojoties lietus sāka līt pa īstam. Un arī cilvēku metro sāka kļūt vairāk un vairāk. Turklāt lielākā daļa vēl ar lielām somām un kastēm. Gala pieturā varēja novērot interesantu cilvēku straumes kontroles paņēmienu - lai izkāptu durvis atvēra vilciena vienā pusē un tikai pāris minūtes vēlāk tās durvis aizvērās un atvērās durvis pretējā pusē, lai cilvēki iekāptu iekšā. Tas gan bija tikai gala pieturā pie robežas jau.
Bez jebkādām problēmām tiku atpakaļ Ķīnā - ārzemniekiem ir atsevišķas rindas, tāpēc ķīniešu bari nemaz netraucē. Un biju jau atpakaļ Shenzen pilsētā, tikai šoreiz citā tās vietā. Tā kā es biju atgriezies atpakaļ ap vismaz pāris stundu rezervi man bija laiks nesteidzīgai pastaigai no Lo Wu robežpunkta līdz tai autoostai, kur mani gaidīja autobuss atpakaļ uz Xiamen. Tacu te atklājās neliels misēklis - lai arī es biju saglabājis šīs autoostas koordinātes Google Maps tās bija tajā zonā kur Ķīnas un Hong Kongas kartes pārklājas (dēļ Ķīnas karšu nobīdes) un ceļu vietā mans telefons rādija, ka es atrodoties mežā iekšā.
View Larger Map
Par laimi man bija vēl viens orientieris kabatā - nopirktā autobusa biļete. Sliktākajā gadījumā es varēju vienkārši parādīt šo biļeti taksistam, lai aizved mani līdz šim autobusam, taču tas pat nebija vajadzīgs pateicoties mūsdienu tehnoloģiju brīnumiem. Es paņemu Google Translate applikāciju manā telefonā, uzslēdzu tulkošanu no Ķīniešu uz Angļu valodu, nospiedu foto pogu, nobildēju stacijas nosaukumu uz biļetes. Telefons atpazina hieroglifus (tam ir vajadzīgs Internets) un piedāvāja arī tulkojumu, taču man šoreiz svarīgi bija tieši hieroglifi. Es tos nokopēju un ieliku Google Maps meklētājā. Tas momentāli atrada autoostas atrašanās vietu un par brīnumu arī parādīja navigāciju uz to vietu pa pareizajām ielām.
Pa ceļam izbaudīju mazliet no Shanzen viena stūra. Tā man mazliet atgādināja tādu pašu bezpersonisku pārāk ātri izaugušo Šanhaju, tikai bez galvas, jo šeit visa ostas aktivitāte ir Hong Kongā.
Atpakaļ ceļā autoostā un arī autobusā bija pāris ķīnieši, kas mācēja runāt angliski un tad viņi mani uzrunāja un iztaujāja - no kurienes, ko Ķīnā daru, ... Un arī nomierināja kad autobusa šoferis pēkšņi aiztaisīja durvis un aizbrauca pirms mēs vēl paspējām iekāpt - teica, ka jāiztīra autobuss esot. Šoreiz gandrīz visu nakti nogulēju autobusa lāvās, pamodos tikai ap trijiem naktī jo autobuss bija neizprotamā kārtā atradis sastrēgumu ... trijos naktī ... uz lielceļa ar 4 joslām katrā virzienā ... kas stiepās uz priekšu un atpakaļ tik tālu cik vien varēju redzēt ... tumša lauka vidū. Mistika. Varbūt tāpēc kad pamodos no rīta mēs vēl bijām pārsimts kilometrus no Xiamen. Procesam nepalīdzēja arī tas, ka autobuss ir pēc 30-40 km nogriezās no šosejas, izmeta pāris līkumus pa sānu ieliņām un tad izkrāva putuplasta kastes mazās kravas mašīnās, kas tur gaidīja. Es pieņemu, ka tie varētu būt svaigie jūras produkti no Hong Kongas.
Vismaz man tas deva vēl vienu iespēju uzņemt pāris lauku ainavas.
Twitter Weekly Updates for 2013-04-20 - 2013-04-26
Ķīna 8 - Hong Konga vienā dienā, pēcpusdiena
Ngong Ping ir tūrisma ciematiņš ar templi, Buddas statuju kalnā, kaudzīti pārtikas iestādījumu un kaudzīti ar tūristu veikaliem un ēstuvēm. Tajā var nonākt divos veidos - ar autobusu, piemēram no Mui Wo, kā es tur atbraucu, vai arī ar gaisa troses vagoniņu no Tung Chung (kur ir arī MTR stacija). Turpinot uzsākto Hong Kong in a day maršrutu es devos pirkt biļeti uz gaisa tramvaju uz Tung Chung.
Cena nav maza - gandrīz 100 HK$ (10 €) un 150 HK$ par vienvirziena braucienu parastajā kabīnē vai kabīnē ar stikla grīdu. Es nevaru gluži noformulēt, kas bija tam par iemeslu, taču šis gandrīz pusstundu ilgais brauciens man ir palicis atmiņā kā visbrīnišķīgākā un vispārsteidzošākā lieta, ko es jebkad esmu darījis. Iespējams, ka mana sajūsma par Hong Kongu un Lantau salu vienkārši auga un auga jau kopš es tur ierados un ar katru soli šajā ceļojumā pieauga vēl mazliet un tad tieši šī brauciena gaitā sasniedza to augstāko punktu. Iespējams, ka fantastiskie kalni, meži, ūdenskritumi un takas vienkārši tik ļoti pārspēja manas pašas optimistiskākās cerības, ka tas izpaudās kā eiforijai līdzīgs stāvoklis. Iespējams, ka uzbrauciens ar autobusu no jūras līmeņa līdz 400 metru augstumam un tad ar gaisa tramvaju līdz 570 metriem un tad atpakaļ uz jūras līmeni tropu mežu ieskāvumā izspēlēja labu spēli ar manām smadzenēm. Bet esmu pārliecināts par vienu lietu - šī ir tā pieredze, ko es ieteiktu izbaudīt ikvienam. Šī ir tā pieredze kuras dēļ ir vērts aizbraukt uz Hong Kongu. Un (atšķirībā no manis) paņemt kristāla kabīni.
Un pārveļoties pāri brauciena augstākajam punktam papildus kalniem, tropiskajiem mežiem, aizām un ūdenskritumiem pārādās tālumā tāds nolīdzināts laukumiņš uz jūras un otrā pusē neliels puduris ar mājiņām kalnu nogāzē. Tikai ieskatoties ciešāk perspektīvas sajūta pēkšņi nostājas savā vietā un tu saproti, ka patiesībā tas laukumiņš ir gigantiskā Hong Kongas lidosta, bet tās mazās mājas patiesībā ir 50-70 stāvu dzīvojamie debesskrāpji.
Virzienā no Ngong Ping uz Tung Chung ap 11tiem dienā rindas nebija nemaz - es vispār tiku 8 vietīgajā kabīnē viens pats. Savukārt ierodoties Tung Chung galā es redzēju pamatīgo rindu, kas gaidīja uz braucienu otrā virzienā - tie, kas bija jau tuvu braukšanai esot stāvējuši gandrīz 2 stundas jau. Pa to laiku mierīgi var aizbraukt ar metro uz Central, ar prāmīti uz Mui Wo un ar autobusu augšā ;)
Tālāk es ar MTR devos uz Tsim Sha Tsui - tā ir pēdējā metro stacija Kowloon (kontinenta) pusē pirms metro pa tuneli pabrauc zem līča, lai nonāktu uz pašas Hong Kong salas. Man bija citi plāni - vispirms es devos uz krastmalu, lai redzētu un nobildētu Hong Kong salas panorāmu no Kowloon krastmalas puses.
Lūk arī pati panorāma:
Tur pat arī atradās aziātu kino zvaigžņu iela, kas man īpaši neaizrāva, jo es viņus īpaši nezinu, izņemot Bruce Lee un tamlīdzīgos. Un tur pat blakus bija arī vairāki muzeji, kurus es nolēmu neapmeklēt lai vairāk laika paliktu apskatīt pašu pilsētu. Man paveicās - visu nedēļu pirms manas ierašanās Hong Kongā lija lietus, bet tieši šajā dienā lietus nebija ne piles. Bija smagi lietus mākoņi virs galvas, bija dūmaka gaisā, bet lietus kā tāda nebija. Aizskrienot uz priekšu lietus reāli atsākās jau kad es devos atpakaļ uz robežas pusi otrajā dienā.
Nākošais tūrisma objekts manā sarakstā bija Star Ferry - īpašās prāmju laiviņas, kas jau gadu desmitiem kursē starp Kowloon un Hong Kong pārvadājot pasažierus. Šis prāmītis ir lēts (4 HK$, 0.4€), bet mazliet lēnāks par metro. Izskats gana autentisks.
Pēc tik agra sākuma es jau biju mazliet nokusis un devos meklēt savu viesnīcu. Viesnīca atrodas divas metro pieturas no Central tāpēc es gāju kājām. Iešana kājām Hong Kongā ir ļoti savdabīga. Šī ir ļoti, ļoti blīva pilsēta. Tajā dzīvo ļoti daudz cilvēku. Tāpēc ar vienkāršām ietvēm gar ielas malām te nepietiek. Bieži vien tādu vienkārši nav, jo nepietiek vietas. Ietvju vietā ir sarežģīta sapiņķerēta daudzlīmeņu ietvju, galeriju un caureju sistēma, kas bieži vien ir pilnībā atrauta no ielām. Atrast pareizo ceļu šajā labirintā ir daudz grūtāk kā gribētos. Īpaši sarežģī situāciju tas, ka bieži vien gājēju ceļi sākas vai beidzas vai iet cauri vienkāršajām ofisa ēkām, kuras no ārpuses nav nekādi atzīmētas. Tā lai pārietu pāri ielai vienā vietā vajadzēja iet iekšā viesnīcas ēkā, izmantot labo eskalātoru, paiet uz priekšu pa koridoru un tikai tad priekšā parādījās norādes, ka šeit var tikt pāri. Turklāt visi šie ceļi ir atvērti arī nakts vidū. Ir diezgan savādi vienos naktī soļot caur ieņēmumu dienesta priekštelpai.
Pēc iečekošanās, lieku mantu nomešanas un ātras dušas es sapratu, ka tomēr esmu nāvīgi noguris un ieturēju pāris stundu diendusu. Ap sešiem vakarā es jau atkal biju spirgts un žiperīgs un devos meklēt jaunus piedzīvojumus. Nākošais uzdevums bija atrast Anthony Bourdain izreklamēto Piggie Grill ēstuvi. Es devos meklēt šo iestādījumu netālu no Sham Shui Po MTR stacijas.
Tā jau ir Kowloon tirgošanās zonas ārējā mala, kur spilgtās gaismas pamazām nomainās ar tumšākiem dzīvojamajiem rajoniem. Es kādu laiku pamaldījos trijās priedēs taču beigās atradu to vietu uz kuru mani nosūtīja Google, taču atklājās, ka tur esošais iestādījums ir slēgts. Noskumis es devos atpakaļ uz Sham Shui Po staciju cerot tur atrast bezmaksas metro WiFi un sameklēt vēl kādu leģendāru vietu, bet pa ceļam atpakaļ, uz lielākas blakus ielas, pilnīgi nejaušām es pamanīju neaizmirstamo logotipu - sivēnu ar piena pudeli. Es biju atradis to vietu uz kuru Piggie Grill bija pārcēlies! Tad nu es izbaudīju visu svarīgāko - es pasūtīju cūciņu uz rīsiem un pīli. Katrs ēdiens bija ar savu mērci. Garša bija vienkārši fantastiska. Tā super kraukšķīgā ādiņa, plānie un saldie zemādas tauki un pati gaļa, kas vienkārši kūst uz mēles. Principā vienam cilvēkam ar vienu no tiem diviem ēdieniem vajadzētu pietikt. Viņi maksāja 30 un 40 HK$ (3€ un 4€). Es biju pieēdies un svētlaimē.
Pēc ātras pastaigas caur ārējā tirgus gabaliem ap Sham Shui Po MTR staciju es devos uz Kowloon MTR staciju. Mans mērķis bija novērošanas platforma Sky100 torņa augšā. No Kowloon MTR stacijas es iegāju tieši lielveikalā iekšā un ... apmaldījos. Elements ir ļoti liels lielveikals ar ļoti prestīžiem veikaliem. Viens no ši lielveikala zariem bija piebāzts ar tādiem veikaliem kā Prada, Gucci, Cartier, De Beers, Burberry, Rolex, Tiffany, LOUIS VUITTON un daudz citu. Pie katra veikala durvīm stāveja apsargi un nelaida iekšā tādus salašņas kā mani pat lai tik paskatītos uz neesošajām cenu birkām. Tikai kad es beidzot izmaldījos cauri lielveikalam līdz pareizajai vietai izrādījās, ka pēdējie cilveki SKY100 skatu platformā tiek ielaisti tikai 19:30 - jau bja par vēlu. 
Man nacās iet ārā uz samierināties at skatu uz naksnīgo Hong Kong no zemes. Kad es to biju jau sabildējis es devos meklēt veidu kā es varētu atkal tikt uz Star Ferry. Taču te atkal manā ceļā nostājās interesantā Hong Kong pilsētstruktūra. Izejot no Elements lielveikala es nonācu kaut kādā interesantā rajonā no kura bija praktiski neiespējami atrast izeju. Man visapkārt bija 70 stāvu dzīvojamās mājas, katrai no tām bija ar žogu apjozta teritorija ar ievērojamu apsardzi pie katriem vārtiem. Teritorijas sakļāvās cieši un starp tām nebija kur iziet. Sargi man māja uz pavisam pretejo pusi kur es gribēju tikt. Izskatījās, ka man būs jāapiet viss rajons, lai tiktu līdz prāmim. Tas nebija to vērts, es sekoju dažiem vietējajiem, kas izgāja no tām apsargājamajām mājām un devās iekšā metro.
Tā es nonācu atpakaļ Hong Kong pusē. Man vēl bija laiks un tāpēc es devos uz The Peak. Man par brīnumu taksisti gluži nesaprata kad es viņiem prasīju aizvest uz The Peak tramvaja apakšējo galapunktu tāpēc nācās vien meklēt to pašam. Tas nebija īpaši viegli - tas ir gabals no Central, turklāt augša kalnā pamatīgu gabalu. Turklāt, ja šajā vietā izdomā vispirms uzkāpt kalnā un pēc tam iet pa kreisi uz Peak Tram pusi, tad notiks tāds pats aplauziens kā man, jo tur vienkārši nevar tajā augstumā iziet - vai nu jākāpj vēl augstāk, vai arī jānokāpj uz leju līdz Central līmenim un tad atkal jākāpj augšā tik pa citām trepēm.
Bet pēc pamatīgas staigāšanas es tomēr atradu The Peak Tram un nopirku pilno biļeti turp un atpakaļ ar visu novērošanas platformas apmeklējumu (80 HK$, 8 €). The Peak Tram ir fantastiski savāds. Iedomājamies vecu koka tramvaju. Tagad uzliekam to uz 45 grādu nogāzes. Noliecam krēslus un izveidojam iedobes grīdā, lai cilvēki vispār varētu nostāvēt un nosēdēt tādā leņķī. Rezultāts ir sirreāls - tu sēdi un brauc, tev liekas, ka tramvajs visu laiku nežēlīgi paatrinās, lai arī tā nav. Bet paskatoties ārā pa logu škiet, ka visa pasaule ir nošķiebusies. Automašīnas stāvvietās stāv uz slīpas grīdas un nez kāpēc neripo prom.
Pēc ne pārāk ilga brauciena nonākam kalnā augšā. The Peak. Tramvjas izkrauj visus tādā kā torņveida suvenīru veikaliņā ar kādiem 6 stāviem ar suvenīriem, restorāniem un citiem tourist trap. Bet pats jautrākais ir pašā torņa augšā - novērošanas platforma. No šejienes paveras klasiski fantastiskais skats uz Hong Kong un arī uz Kowloon. 
Pie manis pienāca arī viena francūziete un palūdza viņu nobildēt. Lai kā es arī nepūlētos, man neizdevās atkārtot vietējo fotomākslinieku efektu kad fokusā ir gan cilvēks, gan arī Hong Kongas panorāma neskatoties uz to, ka ir nakts. Tur acīmredzot vajag mazliet citādu lēcu, statīvu un mazliet citus uzstādījumus uz ārējās zibspuldzes. Bet vismaz man ir šī bilde.
Sākumā negaidīt, bet patiesībā loģiski ir tas, ka lejā no kalna Peak tramvajs brauc atpakaļgaitā un cilvēki sēž ar muguru uz priekšu, jo ja to kaut kā apgrieztu, tad cilvēki vienkārši kristu uz priekšu ārā no sēdekļiem. Atpakaļceļā tramvajs arī piestāja pāris pieturās pa ceļam un uzņēma dažus vietējos kalna iedzīvotājus. Atpakaļ uz viesnīcu es jau gāju pa pavisam naksnīgo Hong Kongu vēlreiz maldoties pa mistiskajiem gājēju ceļiem.
Tā bija mans vienas dienas maršruts Hong Kongā. Un tas bija fantastisks. Protams, ka es apskatīju tikai pāris procentus no tā, kas ir tur skatām un izbaudāms, taču es vienas dienas laikā izbaudīju tik daudz, ka manī radās stingra pārliecība par nepieciešamību tur vēl atgriezties. Uz nedēļu, vai divām, vai vairāk ...
Ķīna 7 - Hong Konga vienā dienā, rīts
Honk Kongas apmeklējums bija viens no galvenajiem šī ceļojuma mērķiem. No Xiamen tikt uz Hong Kong var 3 veidos - ar lidmašīnu, ar vilcienu vai ar autobusu. Ar lidmašīnu es lidošu uz Hong Kongu ceļojuma beigās, taču tas ir gan dārgs, gan arī garlaicīgs ceļošanas veids, tāpēc šim braucienam meklēju ko citu. Tipiski Ķīnā vilciens būtu bijusi laba izvēle, taču ne šajā gadījumā. Ātrvilciena līnija no Xiamen uz Hong Kongas pusi vēl nav pabeigta, līdz ar to pašreizējais veids kā nokļūt no Xiamen uz Hong Kongu ietver sevī 2-3 dažādus vilcienus ar pārsēšanos Guangzhou un aizņem vismas 14 stundas. Savukārt nakts autobusi, kas brauc pa tiešo no Xiamen uz Hong Kongu (vai uz Shenzhou) aizņem tikai 8 stundas. Tā nu es izlēmu braukt ar autobusu.
Laura plānoja man pievienoties un tā jau dienas vidū mēs devāmies uz Xiamen Hubin South autobusu staciju, lai nopirktu biļetes. Pēc neilgas meklēšanas autoosta tika arī atrasta, taču kassiere man paziņoja, ka biļetes uz Hong Kongu šodienai vairs nav un piedāvāja biļetes uz Shenzen. Tas radīja zināmas problēmas - es nebiju pilnīgi pārliecināts par to cik viegli būs tikt no Shenzen uz Hong Kongu un cik viegli būs pēc tam tikt atpakaļ uz Xiamen, kas bija pietiekoši kritiski, jo Laurai bija noteikti jābūt darbā tās dienas vakarā kurā mēs plānojām atgriezties. Bruņojies ar vēl divu citu autoostu adresēm es metos pilsētas satiksmē, lai uzzinātu vai varbūt tajās ir biļetes uz Hong Kong. Pagāja divas stundas kamēr es tiku uz pārējām divām stacījām un arī tajās man pateica, ka biļešu uz Hong Kongu vairāk nav. Es atgriezos uz Hubin South staciju. Tā kā man jau pietika piedzīvojumu ar Ķīnas satiksmes sistēmu un es negribēju apdraudēt Lauras darbu, mēs nolēmām, ka šo riskantāko maršrutu braukšu es viens pats. Skatoties atpakaļ ir skaidrs, ka šīs lēmums nebija pareizs - ceļojums izrādījās vieglāks nekā es biju baidījies, taču tobrīd es to nevarēju droši zināt.
Tā nu es viens pats devos iekšā vienā no pēdējiem nakts autobusiem no Xiamen uz Shenzen. Pirmais pārsteigums bija jau tas, ka šis bija īsts guļamautobuss par kuru eksistenci es pat nebiju iepriekš dzirdējis. Autobusā nebija neviena sēdekļa - to vietā ir izvietotas gultas. Divos stāvos un trīs rindās. Tādā veidā tur kur parastajā autobusā sēž 12 cilvēki, šajā autobusā varēja 6 cilvēki apgulties. Aizmugurē gulošā kājas paslīd apakšā zem priekšā guļošā galvas atbalsta. Katram ir drošības siksna, spilvens un sega. Autobusa aizmugurē ir tolete. Gan šeit, gan ķīniešu vilcienā ar ko braucu agrāk tolete bija jau mums neierastā veidolā - caurums grīdā un divas vietas kājām, nekāda poda, labākajā gadījumā ir poga noskalošanai. Autobusā ieejot vajadzēja novilkt āras apavus, bet pie toletes stāvēja gumijas čības, lai kājas nenosmērētu tur iekšā.
Sakot kustību autobuss "iepriecināja" mani vēlreiz - tas aizbrauca uz abām autoostām kur es pa dienu biju aizskrējis un uzņēma tur vēl pasažierus. Izrādās šajā gadījumā visas autoostas bija saistītas un pārdeva biļetes uz tiem pašiem autobusiem un mana skraidīšana pa pilsētu bija pilnīgi lieka. Aiz loga strauji kļuva tumšs un es iekārtojos gulēšanai. Kaut kādā veidā iespiežoties formā, piespiežot savu somu pie sienas ar kājām un ietinoties izdalītajā segā man izdevās iemigt diezgan viegli un pamodos es jau tuvojoties galapunktam.
Galapunkts izrādījās mikroskopiska autoosta Shenzen stūrī, netālu no viena no robežpunktiem. Pirms doties tālāk, es gribēju būt pārliecināts, ka tikšu atpakaļ. Pulkstenis rādīja pusseši no rīta, bet autoostas kases vēl bija slēgtas. Nācās mazliet pagaidīt. Par laimi pirmā kasiere parādījās drīz pēc sešiem no rīta, es bez īpašām problēmām (paldies Google Translate Android programmai) nopirku biļeti uz pēdējo autobusu atpakaļ uz Xiamen uz nākošās dienas vakaru. Tad, kad tas bija izdarīts es varēju ķert taksi un doties uz robežu.
Šeit es mazliet nolaidu luni - lai arī taksists saprata "Hong Kong" un googles iztulkoto "border crossing", tomēr es nepateicu precīzi uz kuru robežpunktu es gribu, lai viņš mani aizved. Tāpēc tā vietā lai aizvestu mani uz tuvumā esošo Louhu dzelzceļa stacijas robežpunktu vai pat uz Lok Ma Chau / Futian dzelzceļa stacijas robežpunktu viņš mani aizveda uz Futian autobusu un automašīnu robežpunktu. Es, diemžēl starpību starp tiem nezināju. Starpība šeit ir tāda, ka tā vietā, lai vienkārši noietu starp divām dzelzceļa stacijām pa gājēju tuneli, šajā robežpunktā starp Ķīnas un Hong Kongas robežu ir jābrauc ar autobusu. Ja tev nav autobusa vai sava auto, tad jāmaksā 10 HK$ (1 €) par sabiedrisko shuttle bus. Es ilgi nedomādams sekoju tik cilvēku massām. Tāpēc nebija īpaši liels pārsteigums, kad pēc abu robežu šķērsošanas pēdējais shuttle bus izmeta mani ... autobusu pieturā ar kaudzīti ar vietējiem minibusiem. 
Tas pavisam nebija manā plānā, tāpēc es padevos impulsam "throw money at the problem" un paņēmu taksi uz "tuvāko MTR staciju", kas izrādījās tā pati Lok Ma Chau dzelzceļa stacija. Taksist bija mazliet nopīcis, kad es viņam iedevu 20 yuan nevis 20 HK$ (lai arī yuan ir par ~20% dārgāki). Man atlika vien tikt iekšā MTR stacijā pa sānu ieeju, iemaldīties pa employee-only koridoriem, atrast liftu ar "departure hall" un "arrival hall" stāviem, saprast, ka "departure" un "arrival" te ir domāts no un uz Hong Kongu un doties uz "arrival hall", lai es varētu "depart" uz centra pusi :D
MTR ir Hong Kong metro sistēma, kas ārpus centra brauc virs zemes, staigā bieži, brauc ātri un uzticami. Kamēr es biju Hong Kongā es pirku individuālās biļetes attiecīgajos biļešu automātos par skaidru naudu. Process ir vienkāršs - pieej pie automāta, nospied uz to staciju, kurā plāno izkāpt un ieliec prasīto naudas summu. Katrai staciju kombinācijai ir sava cena - jo tālāk atrodas gala stacija no sākuma stacijas, jo dārgāk maksās brauciens. Lētākie braucieni var maksāt zem 5 HK$ (0.5 €), bet ceļojumi no robežas līdz centram var maksās pat 40 HK$ (4 €). Turklāt cena ir atkarīga tieši no ģeogrāfiskā attāluma starp pieturām, piemēram, brauciens starp Mong Kok un Kowloon stacijām maksā tikai 4 HK$, jo tās fiziski atrodas diezgan tuvu viena no otras, lai arī lai tur nokļūtu ar metro nākas lietot 2 dažadas līnijas nobraucot kopā 9 stacijas, bet izkāpt Mei Foo (kas ir viena no šīm 9 starp-stacijām) maksātu jau 5.9 HK$.
Hong Kongā ir spēcīgāks ekvivalents mūsu e-talonam - kaut kas līdzīgāks Londonas Oyster, to sauc par Octopus. Iegādāties to var jebkurā MTR stacija par 150 HD$ (15€), cenā ir iekļauts 100 HK$ sākuma kredīts un 50 HK$ drošības depozīts, ko atgriež nododot karti atpakaļ. Es ļoti, ļoti iesaku iegādāties Octopus visiem Hong Kongas viesim, ja tur ir plānots būt vairāk par pusi dienas. Octopus nav tikai vilcienu biļete. Tā kā Octopus glabājas nauda, ar to var samaksāt par visiem transporta veidiem Hong Kongā: vilcieniem, autobusiem, mikriņiem, tramvajiem un pat prāmjiem. Turklāt Octopus Hong Kongā ir kļuvis tik populārs, ka ar to var norēķināties arī ielas dzērienu automātos un pat daudzos restorānos un veikaliņos. Ar Octopus maksājot transporta biļetes ir mazliet lētākas, turklāt nav jāuztraucas par atlikumu (ko, piemēram autobusos, var arī neizdot).
Jau ceļā no robežas uz Central es pa vilciena logiem guvu pirmos Hong Kongas iespaidus - kalni ar bieziem mežiem starp kuriem ik pa laikam parādās "ciemati" ar 50 stāvu dzīvojamo māju puduriem. Pusceļā meži beidzās un sākās pati pilsēta. Tur jau vijās mikslis no jaunajām augstceltnēm un vecām daudz zemākām ēkām, kas bieži vien bija tikai 8-9 stāvus augstas. Neskatoties uz brīvdienu (es tur ierados Lieldienu pirmdienā) dzīvība kūsāja visapkārt, lai arī nesteidzīgā tempā. 
Jau uzreiz bija pamanāma rūpe par tūristiem - katrā MTR staicjā bija viegli atrodamas divu tipu kartes: kopējā MTR karte, kas parāda ne tikai stacijas un līnijas, bet arī parāda interesantākos tūrisma objektus uz katras līnijas; un šīs stacijas karte kurā ir redzama tieša stacija apkārtne, kurā vietā iziet kura stacijas izeja, kur ir tūristiem interesantie objekti tieša stacijas apkārtnē (arī restorāni, viesnīcas, publiskās toletes, ...).
Tā ka es ierados Hong Kongā sev pavisam netipiskā agrā rīta stundā un viesnīcā tik varēju ne agrāk par pēcpusdienu, es ieplānoju sekot Hong Kong in a day plānam, vismaz sākotnēji. Tā nu es devos pastaigā no Central MTR stacijas uz prāmju piestātni numur 6, lai ātri un bez problēmām iekāptu prāmī uz Mui Wo.
Prāmis šūpojās vēja sadzītajos viļņos un nesteidzoties devās no Hong Kong salas uz blakus esošo Lantau salu. Jau pēc pārdesmit minūtēm lielpilsētas torņi pazuda no skata un visapkārt bija tīra un neskarta daba - jūra, saliņas tajā, kalni, meži, pludmales. Laiku pa laikam garām paslīdēja dažādas citas laivas, kuģi un jahtas. Pie horizonta varēja redzēt lielo kuģu rindas, kas gaidīja savu kārtu pietauvoties kādā no Hong Kongas ostām. Taču tiešā tuvumā dominēja meži.
Mui Wo izskatās un sajūtās kā vietējo zvejnieku un tirgotāju ciemats. Šī bija viena no tām retajām vietām Hong Kongā, kur gan rietumnieciskā, gan ķīniešu ietekme bija minimāla un izpaudās tas, ko es varu pieņemt par vietējo noskaņu. Kā ieteikts ceļvedī es pagāju pāris ielas nostāk no ostas un atradu nelielu ēdnīcu, kas bija pilna ar vietējajiem, lai apēstu vietējās brokastis. Par ~20 HK$ es krietni pabrokastoju ar olmaizi, makaronu buljonu ar šķiņķa šķēlītēm un vietējo rīta uzmundrinājumu - vienādās devās: kafija, tēja, piens un cukurs. Vismaz likās, ka cukurs arī ir vienādā devā - pat man, kam patīk 3 karotes cukura rīta kafijā, bija mazliet par saldu. Mazliet savādas brokastis, bet sasodīti garšīgas, no draudzīga personāla mājīgā ēdnīcas atmosfērā.
Turpinot ieteikto maršrutu sēdos iekšā Lantau autobusā numur 2 uz tūristu ciematiņu. Šis autobuss brauc gar visu Lantau dienvidu krastu, apmet loku ap Shek Pik rezervuāru un tad kāpj kalnos līdz pat Ngong Ping salas viducī. Gar visu dienvidu piekrasti ir mazi ciematiņi ar 1-2 stāvu privātmājām gan labā izskata, gan arī nolaistā stāvoklī. Tas viss ļoti atgādina Jūrmalu, ja tā būtu iespiesta starp okeānu un kalniem.
Paturam atmiņā šo rezervuāra sūkņu staciju un to punktiņu kalnā nākošajā bildē.
Autobuss strauji kāpj kalnā un pēc diezga ilga brauciena apstājas Ngong Ping. Šī ir ļoti tūristīga vieta un arī tam labs iemesls - te ir ļoti smuks buddistu templis 
un paskatoties vēl augstāk kalnā, 210 pakāpienu uz augšu ir redzams šis brīnums:
Tā ir 34 metrus augsta un 250 tonnas smaga buddas statuja kalna galā, kuras iekšienē ir muzejs un veģetāriešu restorāns :)
Ah un tur tālēs zilajās var redzēt rezervuāru un tā krastā to sūkņu staciju, ko mēs redzejām agrāk.
Skati apkārt ir vienkārši fantastiski - apkārt ir kalni un meži ar visdažādākajiem kokiem. Ja kājās ir par daudz spēka var pat uzkāpt salas augstākajā kalnā Lantau Peak pa Wisdom Trail, kas sākas tieši aiz tempļa. Dabas cienītāji var viegli pavadīt vairākas dienas staigājot pa dažādām taciņām uz šīs salas vien.
Twitter Weekly Updates for 2013-04-13 - 2013-04-19
Ķīna 6 - internets
Ķīna ir slavena ne tikai ar savu akmens mūri valsts ziemeļos, bat arī ar Dižo Ķīnas Ugunsmūri apkārt visam šīs valsts Internetam, kas bloķē visu pēc kārtas un iebremzina visu pārējo. Man pirmā personīgā saskarsme ar šo "pakalpojumu" notika jau Šanhajas lidostā, kad ātri vien izrādījās, ka valstī bloķēts ir ne tikai Facebook, bet arī Twitter, kas ievērojami apgrūtināja manas iespējas ātri un viegli apziņot visus, ka es esmu vēl joprojām esmu dzīvs un vesels. Pēc pāris eksperimentiem izrādījās, ka, lai arī no telefona nav pieejama Google+ mājas lapa un nav lejuplādējama Google+ (un WhatsApp) programma uz Android, tomēr, ja tās jau ir telefonā, šie abi servisi turpina no telefona strādāt. Tāpēc es sāku rakstīt ceļojuma piezīmes Google+ un dažas dienas pēc ceļojuma sākuma man pat izdevās nokonfigurēt If This Then That servisu, lai tas paņem manus Google+ ierakstus un uztaisa no tiem Twitter ierakstus (kas jau tālāk pa citiem kanāliem izplatās uz Facebook un Draugiem un arī parādās kā nedēļas kopsavilkums šajā blogā).
Google+ ir savi plusi, bet arī savi mīnusi. Galvenais mīnuss, ko es šajā ceļojumā pamanīju ir tas, ka Google+ Android aplikācijā nav iespējams sagatavot vairākus ierakstu melnrakstus (vēlams katru ar savu geolokāciju) - bez Interneta var rakstīt tikai vienu ierakstu un tā ieraksta GPS koordinātes būs tās kurā vietā pēc tam Internets parādīsies. Es jau uzrakstīju Googlei par šo problēmu.
Galvenais pluss Google plusam (no pun intended) ir Instant Upload - ja bildēt fotogrāfijas ar Android telefonu, šīs fotogrāfijas automātiski tiks augšupielādētas un parādīsies jaunā ieraksta izveides interfeisā, kur tās var pievienot ierakstam ar vienu klikšķi bez jebkādas gaidīšanas. Diemžēl tas nestrādā ar normālajām kamerām. Pagaidām ... ;)
Taču es nebūtu īsts datoriķis, ja es nepamēģinātu uzlaust vai apiet šo nelielo Ķīnas problēmu, ne? ;)
Visvienkāršakais veids kā apiet Ķīnas Lielo Ugunsmūru ir izmantot jebkādu VPN, kas atļauj ne tikai piekļūt VPN tīkla resursiem, bet arī atļauj laist visu trafiku caur šo VPN savienojumu. Šādus VPN pieslēgumus var nopirkt, vai (ja ir Linux serveris vai routeris ārpus Ķīnas) izveidot pašam. Manā gadījumā tas bija ar vienu klikšķi ieslēgts OpenVPN uz Fonera routera, kas stāv manās mājās.
Diemžēl Ķīna ir ... savāda. Bloķēto lapu, portu un protokolu saraksts mainās gan dažādos rajonos, gan arī atkarībā no tā vai Internets ir mobīlais vai wifi vai ar pieslēgumu, gan arī vienkārši no dienas dienā. Lielā daļā gadījumu bloķēto lietu sarakstā iekrīt arī VPN savienojumi. Bieži vien arī privātie. Man kaut kā nešķiet, ka mana mājas IP adrese ir Ķīnas ugunsmūra sarakstos, taču dažreiz arī tam VPN pievienoties es nevarēju.
Un tādās situācijās, lai apskatītu kādu YouTube video, atliek tikai viens, ģeniāls risinājums - sshuttle! Šis ģeniālais rīks izveido ko līdzīgu VPN savienojumam caur parasto SSH portu un protokolu. Uz lokālās mašīnas ir nepieciešams Python un root tiesības, bet uz servera ir vajadzīgas tikai tiesības palaist Python programmas. sshuttle pats aizsūta sevi uz serveri un palaižās tur, pat iešifrē un pārsūta visus savienojumus un arī DNS pieprasījumus, ja viņam to paprasa. Var pārsūtīt konkrētus tīklus vai visu trafiku. Un ātrums - manā pieredzē tas ir bija pat ātrāks par parasto VPN.
Kopumā Interneta blokāde un tā vispārīgais lēnums ir viens ļoti specīgs mīnuss Ķīnai. Aizskrienot mazliet uz priekšu stāstījumā pateikšu, ka Hong Kongā šādas problēmas nav - tur Internets ir lielisks! Lūk tāds tīzeris sanāca :)