ACTA analīze

Pēdējās nedēļas laikā Interneta vidē gan Latvijā, gan pasaulē ir uzbriedis pamatīgs sašutuma vilnis par ACTA vienošānās parakstīšanu, ko nesen veica vairāku valstu pārstāvji, arī Latvijas pārstāvis.

Latvijas pārstāvji un arī Valdis Dombrovskis intervijā Panorāmā apgalvo, ka ACTA neko nenozīmē vismaz Latvijai, jo viss ko ACTA pieprasa jau ir Latvijas likumdošanā.

ACTA pretinieki stāsta, ka ACTA piespiedīs Interneta piegādātājus spiegot pār saviem lietotājiem un ļaus Disnejam ielikt kādu cietumā par mikipeles attēla ielikšanu savā blogā vai (ņemot vērā jaunāko AKKA/LAA skandālu) ielikt kādu cietumā par dzejoļa publicēšanu avīzes līdzjūtību sadaļā. Edit: man īpaši patīk Eiropas Digitālo Tiesību bezpeļņas organizācijas analīze, kas ir nonākuši pie līdzīgiem secinājumiem kā es, bet pastāsta to plašāk un precīzāk ar vairāk atsaucēm uz starptautiskajiem aktiem, regulām un tiesas prāvām un izceļ vēl dažus momentus.

Pamēģināsim vispirms pierādīt, ka Eiropas Komisija ir vismaz mazliet, bet tomēr melojusi Dombrovskim.

ACTA 23. panta 1. daļā rakstīts par to, kādiem pantiem jābūt krimināllikumā. Pants skan tā: "Katra Puse paredz kriminālprocesu un sodus, kas piemērojami vismaz attiecībā uz preču zīmju apzinātu viltošanu vai autortiesību vai blakustiesību pirātismu komerciālā mērogā. Šīs iedaļas izpratnē komerciālā mērogā īstenotas darbības ietver vismaz tās darbības, ko veic kā komercdarbības, lai gūtu tiešu vai netiešu ekonomisku vai komerciālu labumu. " Salīdzināsim ar Krimināllikumu: "148.pants. Autortiesību un blakustiesību pārkāpšana. (1) Par autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanu, ja ar to radīts būtisks kaitējums ar likumu aizsargātām personas tiesībām un interesēm, [...] (3) Par autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanu, ja tā izdarīta lielā apmērā vai ja to izdarījusi organizēta grupa, vai [...] ". Kā mēs varam redzēt, esošais krimināllikums atbilst tikai pirmajam ACTA 23. panta teikumam, bet ne otrajam. Šis otrais teikums ir ārkārtīgi savāds un viltīgs veids kā paplašināt ar krimināllikumu sodāmo darbību kopu. Vēl TRPIS vienošanās lietoja terminu 'komerciālā mērogā', bet nekādi to nedifinēja. ACTA pārdefinē šo definīciju nosaucot jebkādu darbību kur tieši vai netieši iesaistīta nauda par komerciāla mēroga pārkāpumu par ko pienākas kriminālatbildība un arī cietumsods.

Piemēram: šobrīd, ja avīzes apsveikumu sadaļā ir citēts dzejolis, tad tas var būt tikai civilikumā skatāms autortiesību pārkāpums, bet pēc ACTA definīcijas, tas jau ir kriminālnoziegums, jo avīze netiešā veidā gūst peļņu no šīs darbības. Ļidzīgi arī ja blogā ir publicēts dzejolis un tajā pašā blogā parādās Google reklāmas, tas ir krimināllikuma pārkāpums saskaņā ar ACTA, jo pārkāpējam ir netieša finansiāls ieguvums no pārkāpuma. ACTA pieprasa tērēt valsts līdzekļus šāda pārkāpuma izmeklēšanai un ļauj par to piespriest ne tikai naudas sodu, bet arī cietumsodu UN vēl ļauj veikt visu materiālu konfiskāciju un iznīcināšanu, kā arī visus rīku konfiskāciju, kas tika lieti pārkāpuma veikšanai, tas nozīmē par vienu dzejoli var konfiscēt visus avīzes datorus, izdevniecības drukas iekārtas, konfiscēt un tad iznīcināt visus attiecīgās avīzes izdevumus. (skat. ACTA 25 pantu.) Arī šis normas nevar atrast Krimināllikumā, bet ir iespējams, ka tās ir paredzētas citur.

Mēs varam cerēt, ka mūsu tiesneši tādus apsurdus sodus nepiespriedīs, taču ņemot vērā, ka tiesas jau ir nospriedušas, ka neatkarīgas fotogrāfijas, kas ir uzņemtas un apstrādāta līdzīgā veidā (kas tur klāt nav unikāls šim fotogrāfijām) var būt uzskatāmas par autortiesību pārkāpumu, uz to nevar paļauties.

Edit: patiesībā to var interpretēt arī vēl plašāk. Pieņemsim, ka es izdrukāju no Interneta paņemtu mikipeles attēlu apsveikuma kartiņai. Es veicu autortiesību parkāpumu kopējot autortiesību objektu bez tā autora atļaujas. Tas ir autortiesību likuma pārkāpums, bet tā kā es izvairos no nodevas samaksas par šī attēla izmantošanu, tad es gūstu 'netiešu komericālu ieguvumu', līdz ar to tas saskaņā ar ACTA automātiski kļūst par kriminālnoziegumu un man draud cietumsods līdz diviem gadiem. Forši, ne? Tādā veidā visi autortiesību pārkāpumi var tikt interpretēti kā krimināli sodāmi.

Daudziem (arī man) bija nepatīkams pārsteigums uzzinot, ka ACTA 27. panta 5-7. daļas par DRM jau ir Latvijas likumdošanā (skat. Autortiesību likuma pantus 1.19, 18.4-5, 68.4-5.). Latvijas likumdošanā definētie izņemumi ļauj lietot ar DRM aizsargātus darbus tādiem mērķiem, ka izmantošanai akliem un kurliem cilvēkiem vai bibliotekās vai arī programmatūras savietotspējai, BET tā vietā lia vienkārši atļautu DRM noņemšanu, likums "ļauj" palūgt autoram kopiju bez DRM un ja viņs nepiekrīt - griezties pie starpnieka. Kauns par tādu bezzobainu likumu. Šeit ACTA vienkārši pievēra mūsu uzmanību tiesībām, ko mēs visi nemanot jau esam pazaudējuši. Turklāt arī ACTA šeit ir pretrunā pati ar sevi - 27. panta 6tā un 7tā daļa pieprasa kriminalizēt DRM noņemšanas programmatūras un paratūras izveidi un izplatīšanu, bet 8tā daļa pieļauj izņemumus (piemēram kā Latvijā kurliem cilvekiem, bibliotēkām, utml.) taču kā tad cilvēki, kam pienākas šie izņēmumi varēs veikt šīs darbības, ka DRM noņemšanas programmatūras izplatīšana ir nelegāla? Tas ir absurdi.

Runas par izsekošanu un cenzūru Internetā izraisa 27. panta pirmie trīs panti - nav skaidrs kādi var būt "steidzamie tiesiskās aizsardzības līdzekļi", kas ļautu "novērst pārkāpumu" un "atturēt" no tā veikšanas. Atzīmēsim ka šeit nav atsauces uz taisnīgas tiesas vai privātuma tiesībām, kā ši paša panta otrajā punktā. Tas liek domāt, ka tiesības, piemēram, atslēgt Internetu privātpersonai, kas tiek apsūdzēta dziesmas lejuplādēšanā vai bloga serverim, kas publicējis dzejoli pēc ACTA jāvar notik arī bez tiesas sprieduma. To padziļina šī panta trešā daļa, kas pieprasa sekmēt "kopējus centienus uzņēmējdarbības jomā, lai efektīvi risinātu preču zīmju un autortiesību vai blakustiesību pārkāpumu". Šādas darbības līdz šim ir izpaudušās kā patvaļīgas Interneta atslēgšans pēc aizdomām par autortiesību parkāpumiem. ANO Speciālais ziņotājs izpausmes brīvības jautājumos komentē, ka šādi mēri ir nepiemēroti, jo pirmkārt autortiešību pārkāpumu sodīšana šādi notiek ārpus likuma processa un otrkārt trešām personām nav pietiekošas informācijas, lai tās varētu notiekt vai autortiesību pārkāpums vispār ir noticis vai arī darbības veicējam kaut kādā veidā ir tiesības šo darbību veikt (piemēram, ir pilnīgi legāli lejuplādēt filmu no Interenta, ja tā tiks izmantota mācību vajadzībām tiašā mācību processā saskaņa ar Autortiesību likuma 21. pantu un interneta piegādātājam nav iespējams to zināt).

Papildus problēmas izraisa panti par zaudējumu aprēķiniem. Man personīgi nav zināms kādas precīzi ir rekomendācijas zaudējumu aprēķiniem Latvijas tiesās un cik tas atbilst ACTA prasībām. Mēs varam pieņemt, ka tās atbilst. Šeit ir vēl viens gadījums, kad ACTA atver mums acis. Vienošanās ilgi un plaši aprunā pārkāpto preču tirgus vērtību, iespējamo zaudēto peļņu, papildus sodus, lai atturētu no pārkāpumiem un tā tālāk, taču nekur nav pieminēts tāds faktors kā iespējamība, ka ši prece tiktu nopirkta par šo tirgus cenu vai arī apskata autortiesību pārkāpšanas darbību publicitātes efektus. Ja 100 cilvēki lejuplādē kādu dziesmu, ko var iegādāties iTunes veikalā pa 1 USD, tas nenozīmē, ka tās autoram ir nodarīti 100$ zaudējumi, zaudējumi ir daudz zemāki, jo lielākā daļa no šiem lejuplādētājiem nepirktu šo dziesmu arī ja nebūtu pieejama tās pirātiskā versija. Vairāki pētījumi liecina tieši pretējo - divām līdzīgām dziesmām, ja viena no tām ir pieejama pirātiskos tīklos, tai ir lielākas iespējas tikt arī vairāk pārdotai caur iTunes, jo cilvēki, kas nav pārliecināti par dziesmas vai izpildītāja kvalitāti noklausoties dziesmas pirātisko versiju pēc tam tomēr izvēlas to iegādāties.

Ja ACTA ierobežotos tikai ar tirgus zīmju aizsardzību un tiktu izstrādāta Pasaules Tirdzniecības Organizācijas kontekstā, tad to varētu atbalstīt. Bet tā kā PTO dalībvalstis pretojās šādai plašai autortiesību objektu aizsardzības paplašināšanai bez atbilstošām patērētāju tiesību garantijām, tas tika izstrādāts ārpus normālā starptautisko organizaciju processa slepenībā kur tika uzklausīts tikai autortiesību turētāju, bet ne patērētāju viedoklis. Tas nosaka šī līguma vienpusīgumu un to kāpēc šis līgums tik ļoti nepatīk organizācijām, kas aizstāv patērētāju tiesības un likumdošanas demokrātiskus pieņemšanas processus.

Es lūdzu Latvijas valdību atsaukt Latvijas valsts atbalstu ACTA līgumam, līdz netiks īstenotas abas sekojošas prasības: svītrots 23. panta 1. daļas otro teikumu; svītrot no 27. panta aizliegumus DRM noņemšanas rīku izveidei un izplatīšanai utml, jo šie rīki ir nepieciešami 27. panta 8tās daļas tiesību realizācijai. Un tad izstrādāt izmaiņas Autortiesību likumā, kas paredz iespēju šādas tiesības patiešām realizēt. Dombrovska kungs: jūs ļoti palīdzējāt IT patērētājiem un mazajiem uzņēmējiem savulaik Eiropas Parlamentā atblastot mūsu cīņu pret programmatūras patentu legalizāciju Eiropas Savienībā, palīdziet mums arī šoreiz - nepieļaut pālieku autortiesību kriminalizācijas paplašināšanu - gan pie mums, gan citur pasaulē!

Tāpat ACTA būtu jāprecizē, ka puses drīkst noteikt, ka visas darbības sakarā ar autortiesību pārkāpumu var notikt, piemēram, tikai ar tiesas lēmumu. Būtu jāprecizē, ka trešās personas, piemēram interneta pakalpojumu sniedzeji nevar veikt preventīvu vai post-factum patvaļīgu policejisku funkciju arī pēc tiesību turētāju pieprasījuma, bet bez tiesas sprieduma.

Par citiem momentiem varu tikai uzdot jautājumus: vai tiešām Latvijas muitai jau ir tiesības pārmeklēt portatīvos datorus uz robežas aizdomās par autortiesību pārkāpumiem? Vai arī mums jau ir atrunāts izņemums, kas aizliedz parmeklē nelielus nekomerciālus sūtījumus personīgajā bagāžā? Un vai tiešām ja cilvēks lido ar portatīvo datoru, kas pieder uzņēmumam tas ir uzskatāms par nekomerciālu sūtījumu? Ja nē, tad muitai pēc ACTA ir jābūt tiesības to pārmeklēt. Tas jau ir mūsu likumdošanā? Vai tiešām mums jau ir procedūra kurā tiesību turētāji var pieprasīt apturēt kādu konkrēta apraksta preci un ir mehānisms kā mūsu tiesībsargājošās iestādes tad ziņo tiesībturētājam par tamlīdzīgu preču ienākšanu valstī? Vai tiešām trešām pusēm jau ir pienākums izpaust informāciju par saviem klientiem pēc tiesību īpašnieka pieprasījuma? Kādas ir noteitkās maksas visiem šiem pakalpojumiem? Vai tās ir pietiekoši augstas, lai tās netiktu izmantotas bez pamatojuma un lai tās neradītu budžeta zaudējumus?

P.S. sīkāk ar kritisku aci palasot pašreiz spēkā esošo Krimināllikumu acīs iekrīt šāds lasījums 148.3 pantam: "Par autortiesību [..] pārkāpšanu [..] organizētā grupā [..] soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem gadiem, atņemot tiesības uz zināmu nodarbošanos uz laiku līdz pieciem gadiem, un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem". Līdz ar to par vienas filmas lejupielādi no PirateBay (tā kā to parasti veic vairāk kā viens cilvēks un viņi 'organizējas' caur šo lapu un torrentu trakeriem) vai piespriest sešu gadu cietumsodu un vēl 5 gadus aizliegt lietot Internetu. Tādu pašu cietumsodu var piespriest par sanākšanu pulciņā un skaļu dzejoļu deklamēšanu publiskā vietā nesamaksājot AKKA/LAA nodevu. Jautrā valstī dzīvojam, ne? Cik ilgi vēl lieksimies Hollivudas kungu priekšā?