Kīna pirmā diena - jautrība sākas
Ceļojums uz Ķīnu sākās mierīgi, var pat teikt miegaini, jo izlidošana bija paredzēta pus-piecos no rīta un, lai uzlabotu adaptēšanos citai laika joslai, biju izlēmis nakti izlaist. Tik sakrāmēju somas, saliku visu nepieciešamo kaķim un mīļoju viņu avansā līdz nāca klāt laiks izbraukšanai. Rīgas lidosta man ir bijuši ļoti ierasta vieta pāris pēdējos gadu, taču tik agri es to nebiju redzējis - pat AirBaltic business lounge vēl bija pilnībā slēgts. Atlika vien sēdēt praktiski tukšajā lidostā un lasīt uz Kindle speciāli sapirkto Dresden Files grāmatu sēriju. Pēc neilga pārlidojuma vēl pāris stundas jāpavada Šeremetjevo lidostā. Ielidojām mēs E terminālī un lai tiktu blakus esošajā F terminālī uz izlidošanu bija jāpastāv rindā uz pasu pārbaudi. Bija arī jāpagaida gandrīz pusstunda pirms pasu pārbaudītāji vispār ieradās. Par laimi man laika bija atliektiem galiem. Pati Šeremetjevo lidosta atstāja savādu iespaidu - it kā lidostas ēka ir liela, bet tā nezkapēc ir sadalīta simtos šauru un tumšu koridoru ar simtiem alkohola un cigarešu veikaliem, kas visi pārdot praktiski vienu un to pašu. Rīgas Melnā Balzāma gan tur nevienā no tiem veikaliem nemanīju.
Lidojums uz Šanhaju bija bez īpašiem piedzīvojumiem - paveca Aeroflot lidmašīna, blāvas brokast/vakariņas, mazliet pagulēju. Uzreiz radās sajūta par to, ka stjuartes Aeoroflot lidmašīnā bija vēsākas attieksmē nekā AirBaltic. Taču no otras puses arī pasažieri ar saprātu spīdēja daudz mazāk, kā ierasts - gandrīz puse bija kājās un mētāja apkārt bagāžu vēl pirms lidmašīna bija piebraukusi pie geita, kur nu vēl apstājusies un izslēgusi dzinējus. Un tad šie ģēniji 10 minūtes stāvēja kājās gaidot kad tiks atvērtas lidmašīnas durvis.
Arī šajā lidostā bija praktiski tukšs. Ielidojot pēc pusnakts izrādījās, ka nedz slavenais Šanhajas lidostas mag-lev vilciens, nedz metro tik vēlu vairs nestrādā. Atlika vien meklēt taksi uz viesnīcu. Te es pieļāvu taktisko kļūdu, ko es neveļu uz neizgulēšanos - es sekoju līdzi cilvēkam uniformā, kas izskatījās pēc lidostas darbinieka no aizvērtajām mag-lev vilciena durvīm uz solītā taksi pusi. Protams, ka izrādījās, ka taksis, pie kura mani aizveda ir neoficiālais. Un, protams, ka no manis gribēja noplēst 3-4 reizes vairāk nekā pienākas. Manas smadzenes bija nogurušas un es nolēmu paspēlēt līdzi. Mani atvedušais paskatījās uz viesnīcas adresi manis dotajā izdrukā un nosauca to angliski-nerunājošam šoferim, man tika nosaukta cena, es iesēdos un braucām. Līdz viesnīcai nācās braukt gandrīz pusstundu pa pilnīgi tukšām ielām un maģistrālēm. Vadītājs brauca ātri, bet ne īpaši trakāk par mūsu Rīgas taksistiem. Kad es pārliecinājos, ka viņš mani atveda pareizajā vietā es izmantoju mūžseno "es ir ārzemnieks, man vairāk arī nav" triku, lai nokaulētu brauciena maksu līdz tikai divreiz vairāk kā vajadzētu būt jau iepriekš ieliekot makā pareizo naudas daudzumu un tad rādot tukšu maku pēc tās summas noskaitīšanas. Nostrādāja ar. :) Tā nu es biju glaunajā Double Tree viesnīcā, kas man bija izmaksājusi vien pārdesmit latus, pārējo samaksājot ar HiltonHonors punktiem ko biju nopelnījis kad darbs sūtīja strādāt Londonā.
Aiz loga bija jau gandrīz pus-divi naktī un nepatīkami vēss lietus (ok, +10 un lietus, kas ļoti pozitīvi atšķīrās no -5 un sniegs Rīgā un -10 un sniegs Maskavā, bet tomēr vēsi). Līdz ar to es aprobežojos ar bildēm no viesnīcas loga. Šanhaja būs jāapskata citā reizē.