Ķīna 3 - hipsteru rajons

View Larger Map

Lai kaut kā atšķirtos no citiem, kas uz Ķīnu no šīs puses bija devušies, es izlēmu plašuma vietā pētīt Ķīnu dziļumā - palikt ilgāku laiku vienā vietā un izjust to kā cilvēki tur dzīvo. Šī vieta bija ostas pilsēta Xiamen. Izrunājas kā Šāmeņ. Xiamen ir viena no 5 ostām, kas Ķīnai bija piespiedu kārtā jāatver ārzemju tirgotājiem pēc zaudēšanas Opija karos 19tajā gadsimtā un tās speciālais statuss turpinājās arī komunisma laikā, līdz ar to šī ir viena no tām vietām caur kurām Ķīnā ieplūst rietumu kultūra un dzīvesveids. Tā nav dziļā tradicionālā Ķīna, tā nav arī gluži tūristu Ķīna - šī pilsēta uz salas būtībā ir vistuvākais kas pašā Ķīnā ir no rietumu importa priekš pašiem ķīniešiem. Šanhaja (un vēl vairāk Hong Konga) ir vairāk orientētas uz to, lai ārzemniekiem parādīt mazliet Ķīnas, savukārt Xiamen pēc sajūtām ir tā vieta kurā ķīniešiem tiek rādīts mazliet rietumnieciskā. Tāpēc arī viss, kas ir uz tūristiem orientēts šeit ir orientēts uz iekšzemes - Ķīnas tūristiem. Angļu valoda ir ļoti reta, rietumnieciskas sejas vēl retākas. Viegli var divas dienas pēc kārtas staigāt pa Xiamen ielām neredzot nevienu rietumniecisku seju. Pēc tāda vizuālā bada Šanhajā un Hong Kongā liekas, ka eiropieši ir uz katra stūra.

Bet šī visa liriskā atkāpe bija nepieciešama, lai paskaidrotu, kas ir Zeng Cou An rajons, kurā es uzturējos lielāko daļu pirmās nedēļas. Pāris gadus atpakaļ tas esot bijis tukšs un praktiski pamests laukums, līdzīgs tam, kāds vēl joprojām ir redzams uz rietum-ziemeļiem no manas viesnīcas loga. Un tās pāris vecās mājas, kas tajā tukšajā vietā bija, vēl arī pavīd starp jaunajām mājām.

Taču tad nāca valsts plāns izveidot pilsētiņu tūristiem un sākās traks celtniecības bums - tika uzcelti vairāki simti pilnīgi dažādu 2-3 stāvu mājiņu gandrīz vai nejaušā secībā un plānojumā un tajās visās tika atvērti tūrismam draudzīgi iestādījumi: viesnīciņas, bāri, restorāni, bistro, kafijas tirgotavas, suvenīru veikaliņi, ...

Šāda attīstība kombinācijā ar lielisku pludmali pāri ielai, labu satiksmi ar pilsētas centru un vairākiem dažādu cenu zivju restorāniem piekrastē, kas saņem svaigus jūras produktus no blakus esošās laivu piestātnes, nozīmēja, ka šī teritorija ļoti strauji attīstījās un kļuva par magnētu jaunajiem tūristiem, kas šajās sezonās jau brauc nevis uz Xiamen, bet gan jau uz Zengcouan (atstarpes nav strikti noteiktas latinizējot ķīniešu vārdus, pat burti nav pārāk stingri, tāpēc Google Maps parādās nosaukums Cengcoan). Tas izraisa tīri pamatīgas ballītes gandrīz katru vakaru, bet tās ir pietiekoši lokalizētas, lai pārsimt metrus tālāk, pie manas viesnīcas vairs nebija jāuztraucas par ballīšu troksni un tā vietā bija jābāž kaut kas ausīs lai nedzirdētu vietējo strādnieku mājas suņu nakts riešanu. Tā tas diemžēl ir - aizbēgot no pilsētas trokšņiem, piezogas lauku trokšņi.

Tur pat blakus ballīšu mājām un kafijas mājām figurēja arī necila kristīga baznīca un mazliet kalnā augstāk daudz iespaidīgāks budistu templis ar visu statuju darbnīcu.

Orientēšanās šajā rajonā gan bija praktiski nereāla - viss rajons ir viena iela un māju numerācijas vienīgais likums ir tas, ka ejot prom no pludmales palielinās māju numuru simtu cipars (bieži vien). Citādi māja ar numuru 165 var būt blakus 123 un dažus metrus no mājas 241. Un Google Maps šos numurus nezina. Atrast viesnīcu ar divām smagām somām bija tīri ... jautri.

Šajā rajonā jau varēja izbaudīt interesantu tūristu dzīves īpatnību - tūristiem lietas ir dārgākas. Taču ne jau tāpēc, ka tūristus speciāli kāds apceltu - tā vienkārši sanāk. Redz, vislētākā pārtika ir tā pie kuras ir pieraduši vietējie ķīnieši un kuru vietējie aktīvi ēd. Šīs pārtikas tirgotājiem pietiek ar vietējo biznesu un nav jāpiepūlas, lai iemānītu tūristus. Līdz ar to lētākā un autentiskākā pārtika ir tajās vietās, kur viss ir tikai ķīniešu valodā. Mazliet lielākas cenas ir iestādījumos, kur pie sienas ir arī pārtika bildītes. Vēl dārgāk ir vietās uz kurām parasti iet tikai tūristi - uz tām savādajām vietām kur ir ... ēdienkarte vai pat pavisam šikajām, kur ēdienkartē ir arī angliski vārdi vai, nedod dievs, rietumnieciski ēdieni. Tādās iestādēs paēst var viegli izmaksāt 3-4 reizes dārgāk kā tajās, kur ēd vietējie. Tas gan vairāk attiecas uz ielas pārtiku un pusdienu ieskrietuvēm - restorānu līmenī cenas ir jau praktiski līdzvērtīgas gan uz ķīniešiem orientētajos, gan uz eiropiešiem orientētajos piedāvājumos. Pie cenām arī jāpiezīmē, ka rīsi vai nūdeles un tēja praktiski vienmēr ir iekļauti ēdiena cenā. Un pat, ja divi cilveki ienāk paēst un paņem tikai vienu ēdienu, tiek atnestas divas tējas, ko arī pielej par brīvu, ja palūdz.