Ķīna 10 - pārtika

Es domāju, ka ikviens, kas kaut vai mazliet ir domājis par ceļošanu un Ķīnu ir dzirdējis nostāstus par šausmīgo un neēdamo pārtiku, kas tur "ir visapkārt!!!!". Varbūt man veicās, varbūt es vienkārši esmu konservatīvs, varbūt man palīdzēja tas, ka es vairāk sekoju vietējo paražām, taču manā pieredzē pārtika Ķīnā pārsvarā bija garšīga, sātīga un tikai izretis mazliet savāda.

Ja Ķīnā tiek pavadīts ilgāks laiks vienā vietā un nav īpašas vēlmes eksperimentēt ar savu zarnu traktu, tad var viegli aiziet uz tuvāko pārtikas lielveikalu un nopirkt kaudzi ar viegli atpazīstamiem produktiem - sākot ar rīsiem un pienu līdz Snikersiem un kolai. Tur pat var arī iepazīt dažādus augļus un to cenas lai pēc tam varētu vieglāk tos pirkt ...

... no ielas tirgoņiem. Uz ielas var nopirkt daudz labu uzkodu, ko pagrauzt pa ceļam. Sākt var ar augļiem - mango var nopirkt veselu, bet var arī palūgt, lai sagriež. Daži tirgotāji sagriež mango 6 strēmelēs, kas viegli atdalās un ir ēdamas ar rokām, bet citi sagriež tos sīkākos kubiciņos un ieliek traukā, lai var ēst uzdurot gabalus uz kociņa. Vel te uz kociņa dur ananāsus ... veselus. Tikai viņus pirms tam nomizo speciālā veidā - vispirms ar asu mačeti nocērt augšu, apakšu un pāris milimetrus no sāniem, tad ar īpašu trisstūrainu nazīti tiek izgrebta spirālveiga iedobe visapkārt ananāsam tādā veidā izgriežot visas tās vietas, kur auglī ieaug ananāsa tumšās lapas. Beigās paliek tikai un vienīgi ēdamā ananāsa daļa, ko tad uztur uz mietiņa un pārdod. Gan mango, gan ananāsi maksā ap 10 yuan, jeb mazliet zem 1 Ls. Mango ir stipri lielāki kā pie mums un ar mazāku kauliņu, bet ananāsi mazliet mazāki par parastajiem. Tāpat pārdod arī daudz citus augļus, kuriem es pat nezinu nosaukumu. Daži ir saldi, daži bezgaršīgi.

Vēl no ielu tirgoņiem var dabūt cukurniedres gabalu. Tā izskatās gandrīz kā tumšs bambusa gabals, tikai tas nav tukšs viducī - viducis ir saldā masa no kuras iegūst cukuru. Pārdevējs notīra cukurniedres mizu un iedod to pircējam ar plastikāta maisiņu. Maisiņš noder gan lipīgās cukurniedres turēšanai, gan arī lai nospļautu to vaskveidīgo masu, kas paliek mutē pēc tam kad tu iekodies cukurniedrē un izsūc visu cukurūdeni no nokostā gabala. Grauzt, sūkt un spļaut man personīgi apriebās jau pēc minūtēm piecām un par trešdaļu apēstā cukurniedre nonāca atkritumos.

Ceļotājiem, kas grib vairāk piedzīvojumus ielu tirgotāji pārdos arī ko siltu un uz vietas pagatavotu - sākot ar pankūku vai omleti, ko cep turpat uz vietas ar izvēlētajām sastāvdaļām, līdz pat uz grila liesmas ceptam cīsiņam vai kalmāram.

Vai želejai ar saldajām pupām.

Vēl viena interesanta lieta ir sulas tirgotāji - sākot no vecīšiem uz stūra ar rokas sulas spiedi līdz lielai teltij ar galdiņiem uz galvenās gājēju ielas. Šeit man izdevās pagaršot dragonfruit sulu (diezgan bezgaršīgi) un krāsnī ceptu saldo kartupeli ar siera garoziņu. Un tas kartupelis bija vienkārši lielisks! Iedomājieties vismaigāko kartupeļu biezeni ar tajā iemaisītu pienu, sviestu, olas dzeltenumu un tad padariet to garšu vēl saldāku, tik ļoti, ka no otrā ēdiena tas jau kļūst par labu desertu.

Soli uz augšu ir nūdeļu ēdnīcas - līdzīgas kā es aprakstīju iepriekšējā rakstā Hong Kongā tikai pārsvarā bez tās mājīguma sajūtas. Drīzāk to ēdnīcu netīrās flīzes un ar linoleju klātie galdi rosa atmiņas par skolas ēdnīcu vai padomju laika ēdnīcām rūpnīcās. Taču arī tur var mierīgi un sātīgi paēst par lētu naudu. Tipiskais ēdiens ir zupa ar nūdelēm un uzvārītu vai uzceptu cūkgaļu.

Vēl solīti uz augšu ir restorāni - tajos ir vairāk vietas, vairāk dažādības piedāvājumā un ievērojami lielākas cenas. Es pabiju 3 tādās vietās un nebiju īpaši priecīgs ne ar vienu no tām. Vienā vietā es nobaudīju haizivs bumbiņu zupu un tā bija garšīga (vairāk garšoja pēc cūkgaļas kā pēc zivs), taču Lauras dārzeņi tika tur pamatīgi apmērcēti kaut kādos taukos un pa ēšanas laiku es pamanīju divus prusakus uz sienām. Otrā vietā es nogaršoju Xiamen tradicionālo austeru omleti, kurai nebija ne vainas, taču arī tur tīrība acīmredzami nebija tajā pašā istabā kā prioritāšu saraksts un arī tur salāti tika saprasti kā paņemt dārzeņus, sagriezt sīki, uzliet kaudzi taukus un pusstundu pamētāt tos wokā. Un visbeidzot biju es arī steiku restorānā. Šeit gan bija tīrība, bija arī lielisks šovs - steiks tika cepts krāsnī uz akmens šķīvja un tika iznests pasūtītājam uz tā paša vēl super karstā šķīvja pirms tam uzliekot arī piedevas, kas sasilst kamēr šķīvis atdziest. Bet perfekcijai nebija lemts būt - pats steiks bija šausmīgs.

Šajā brīdī viss ko es varu ieteikt ir spert nākošo soli dārdzības virzienā. Te gan ir izvēle - pa labi vai pa kreisi. Pa kreisi būtu rietumu virzienā, t.i. rietumu iestādījumu Ķīnas filiāles, piemēram, Starbucks, Pizza Hut un arī MacDonalds un KFC. Tur cenas ir dārgākas kā ķīniešu iestādījumos, taču pārtikas kvalitāte ir labā līmenī. Ja ceļojuma laikā viss ķīniskais jau ir apnicis, nekas tik neuzlabo garastāvokli kā kārtīga New York stila pica.

Otrs virziens ir tālāk uz austrumiem. Šajā kategorijā es biju divos lieliskos iestādījumos ar brīnišķīgu pārtiku un arī interesantu piedzīvojumu. Vispirms mēs apmeklējām hot pot restorānu. Šajā restorānā galvenais priekšmets uz galda ir katliņš - katliņā iekšā ir maigs buljons un tam blakus ir slēdzis ar kuru var regulēt katliņa temperatūru. Pasūtītais ēdiens (gaļa, jūrasprodukti, dārzeņi, ...) tiek atnesti jēlā veidā un tos pašam jāiemet verdošajā katliņā un jāpagatavo tā kā pašam patīk. Tur iesaka ņemt komplektu kurā ir daudz dažādu garšu ko pamēģinat. Piemēram tajā maisiņā (kurš pats arī ir ēdams) iekšā ir saldā kartupeļa pildījums. Jūras produkti tiek atnesti tik svaigi, ka daudzi no tiem vēl kustās. Cilvēks tur var paēst par aptuveni 70 yenām (7 lati).

Un pēc tam apmeklējām arī man no filmām zināmo, bet dzīvajā vēl neizbaudīto japāņu suši restorānu ar rotējošo leti. Pavāri istabas vidū visu laiku gatavo svaigus sushi un liek uz letes, kas ceļo apkārt restorānam. Ja patīk tas kas brauc garām - ņem ciet un ēd. Cena ir atkarīga no trauciņa krāsas. Kad pabeidz ēst, tad viesmīle saskaita trauciņus un rēķins gatavs. Un sienās ir karstā ūdens krāni tējai (kas ir bez maksas, kā praktiski visur Ķīnā). Šoreiz sushi bija lieliski - pirmo reizi nogaršoju jūras zuša nigiri un lielisku laša sashimi.

Augstāk es šoreiz nekāpu, taču arī Ķīnā var atrast restorānus ar Michelin zvaigznēm - nevajag spriest par Ķinu pēc viņu ekvivalenta belašiem.

Vai pēc suvenīriem - es atvedu kaudzīti ar ķīniskām lietām, taču tikai dažas no tām izrādījās ēdamas.