Ķīna 9 - Hong Kong: bonus diena
Tā kā jau pirmajā dienā veiksmīgi apskatīju visus obligātos Hong Kongas apskates objektus, tad, pēc liegas atpūtas viesnīcā ar logu uz iekšpagalmu, otrajā dienā pirms došanās atpakaļ uz Ķīnas robežas pusi es vienkārši pastaigājos un uzņēmu Hong Kongas un Kowloon garšas, smaržas un sajūtas.
Uzreiz kļuva skaidrs, ka iepriekšējās dienas tukšums ielās bija dēļ Lieldienām. Otrās dienas rītā cilvēku skaits vienkārši desmitkāršojās. Katrs gājēju celiņš un tunelis bija tik pilns ar cilvēkiem, kā Rīgas visintensīvākās vietas siltā piektdienas vakarā. Un tas bija starp rīta sastrēgumstundu un pusdienlaika sastrēgumu. Pašos trakākajos brīžos gājēju satiksme ir tik pat blīva kā auto satiksme ielās - kad tev ir jāpārkārtojas citā joslā lai nogrieztos, jo citādi tevi vienkārši straume aiznesīs garām pagriezienam. Rokkoncertu mīlētajiem patiktu.
Man ļoti patika Hong Kongas naudas zīmes - tās ir krāsainas un smukas. Monētas dažādu izmēru un formu. Jaunā 10 Hong Kongas dollāru naudas zīme vispār ir lieliska - tajā ir caurspīdīgs lodziņš. Šeit caur to var redzēt manu pirkstu otrā pusē.
Pastaigājos mazliet pa Jordan street apkaimi - tas ir tas rajons, ko var iedomāties skatoties filmas par Hong Kongu: daudz mazu ieliņu krustām šķērsām (nav labirints, visas ielas ir perpendikulāras) ar mazu veikaliņu birumu katrā mājā un citiem mazajiem biznesiem augštāvos. Un visi sevi reklamē ar izkārtnēm, kas bieži vien ir tik lielas un tik daudz, ka pilnībā pāriet ielai pāri un atdurās pret māju otrpus ielai vai otras puses reklāmu.
Dažās ielās tam visam klāt pievienojas tirgus staļļi tieši uz ielas, bet uz citām ielām vēl ir satiksme un automašīnas ņipri lavierē starp gājējiem. Cenas praktiski visam šeit ir par 20-30% zemākas kā pie mums un arī kā Ķīnā, tāpēc ķīnieši uz Hong Kongu brauc iepirkties ļoti lielā skaitā.
Iecienīti tur arī lielveikali - arī Bērnu pasaules stila, kā šis. Te pārtikas nodaļā bija gan veģetārais stūrītis (arī ar veģetāro bekonu un veģetāro salami), gan ķīniešu tējas stūrītis, gan taivānas uzkodu galds, gan japāņu delikatešu plaukti. Un augšējos stāvos bija visādu stilu apģērbi, tējas servīzes, spiedogu meistars un pat ķīniešu vijoļu veikals.
Papusdienoju vienā tādā mikroēstuvē netālu no Temple street tirgus staļļiem. Paņēmu tēju (kas izrādījās ļoti garšīga Britu stila tēja ar pienu un cukuru) un cūkgaļas bumbiņas ar nūdelēm. Tas viss kopā maksāja ap 26 HKD (2.5 €). Cūkgaļa tika pasniegta kā tāda zupa - praktiski tā bija cūkgaļas zupa ar nūdelēm un kaut ko pa vidu starp klimpām un frikadelēm. Tiek iedota karote buljonam un kociņi, lai makšķerētu ārā visu to ēdamo. Ēdnīciņa bija ļoti maza un mājīga. Pie ieejas uzreiz var redzēt pavāra darba vietu, kur viss arī tiek gatavots, viesmīle sagaida pie durvīm un pavada līdz kādai no brīvajām vietām pie viena no 5 galdiņiem, kas šajā mazajā telpā ir ietilpināti un nosēdina. Visi cilvēki tiek sēdināti kopā - vietas maz. Tā es tieku pie galdiņa ar divām sievietēm ļoti cienijamā vecumā, es minētu, ka virs 70. Sievietēm katrai ir zupiņa kā man un vel, uz divām šķīvis, ar tvaicētiem zaļumiem un šķīvis ar kaltētas zivs strēmelēm, ko viņas izveicīgi ar kociņiem plēsa nost un jauca iekšā zupā pirms atkal to zvejot laukā jau kopā ar nūdelēm. Es centos atkārtot viņu kustības zupu ēdot. Kad viņas paēda viena no viņām uzsmaidīja man un ļoti labā angļu valodā paslavēja, ka es ļoti labi ēdot ar irbulīšiem, es pateicos un atbildēju, ka man gan tālu līdz viņu izveicībai. Viņas abas pasmējās un atbildēja - tā gan, bet mums te bija visa dzīve, lai to trenētos. Man jau pirms tam radās ļoti pozitīvs iespaids par šo vietu - gan ēdiens bija garšīgs, gan cenas labas, gan apkalpošana laipna, taču šī saruna man lika pavisam citām acīm paraudzīties uz cilvēkiem gan pašā ēstuvē, gan Hong Kongā vispār. Tā laipnība un labestība, kas pārsvarā izpaudās niansēs, šeit bija pirmajā plānā.
Tā sajūta, kad tu esi civilizētā pilsētā - kad ielas ir tīras un cilvēki tās nepiemēslo, kad pat sānielas ir kā izlaizītas, kad katrām kāpnēm vai nogāzei ir saliktas gumijotas pumpiņas, lai kājas nepaslīd, kad katrā vietā kur pārdod vai gatavo pārtiku ir labi redzams sanitārās inspekcijas sertifikāts un pat ēstuvēm ar atzīmi C man bija grūti kur piesieties tīrībā. Tā starpība starp Hong Kong un pat civilizētākajām Ķīnas pilsētām kā Šanhaja vai Xiamen ir kā diena pret vēlu vakaru. Hong Kong civilizētības ziņā viegli konkurē ar Londonu un New York. Un tajā pašā laikā tur ir tā saikne ar dabu, saikne ar pirmatnējo, kas citās lielajās pilsētās sen jau ir izzudusi. Unikāla vieta.
Ceļā uz robežas pusi piestāju piepilsētās - Sha Tin un Tai Po. Abos gadījumos tās izskatījās kā nelielas pilsētas, kas ir koncentrētas ap metro stacijām un šo mazo pilsētiņu nomalēs stāv mežs ar 50-70 stāvu dzīvojamo māju masīviem aiz kuriem atkal ir ar mežiem apauguši kalni. Jau pāris metro pieturas ārpus centra lielpilsētas sajūta pazūd un rodas tāda sajūta kā Cēsīs vai (citās vietās) kā Ogrē.
Es vēl atgriezos Hong Kongā tieši pirms došanās atpakaļ uz Latviju - ar vietējo aviokompāniju lidoju no Xiamen uz Hong Kong un tad ar nakts autobusu braucu no lidostas uz Central kur pārnakšņoju miniatūrā viesnīciņā. 
miniCentral viesnīcas numuriņš bija aptuveni divreiz lielāks nekā divguļamā gulta, kas tajā atradās. Un tas ir ieskaitot vannas istabu. Istaba bija ideāli tīra un tai bija lielisks skats pa logu, ko tik mazliet apskādēja taksometru bīpinašana aiz loga kamēr viņi cīkstējās par pasažieriem no blakus esošā nakts kluba.
No rīta:
Taču braucot prom no Hong Kongas pirmo reizi mani priekšā sagaidīja Ķīnas robeža. Tai tuvojoties lietus sāka līt pa īstam. Un arī cilvēku metro sāka kļūt vairāk un vairāk. Turklāt lielākā daļa vēl ar lielām somām un kastēm. Gala pieturā varēja novērot interesantu cilvēku straumes kontroles paņēmienu - lai izkāptu durvis atvēra vilciena vienā pusē un tikai pāris minūtes vēlāk tās durvis aizvērās un atvērās durvis pretējā pusē, lai cilvēki iekāptu iekšā. Tas gan bija tikai gala pieturā pie robežas jau.
Bez jebkādām problēmām tiku atpakaļ Ķīnā - ārzemniekiem ir atsevišķas rindas, tāpēc ķīniešu bari nemaz netraucē. Un biju jau atpakaļ Shenzen pilsētā, tikai šoreiz citā tās vietā. Tā kā es biju atgriezies atpakaļ ap vismaz pāris stundu rezervi man bija laiks nesteidzīgai pastaigai no Lo Wu robežpunkta līdz tai autoostai, kur mani gaidīja autobuss atpakaļ uz Xiamen. Tacu te atklājās neliels misēklis - lai arī es biju saglabājis šīs autoostas koordinātes Google Maps tās bija tajā zonā kur Ķīnas un Hong Kongas kartes pārklājas (dēļ Ķīnas karšu nobīdes) un ceļu vietā mans telefons rādija, ka es atrodoties mežā iekšā.
View Larger Map
Par laimi man bija vēl viens orientieris kabatā - nopirktā autobusa biļete. Sliktākajā gadījumā es varēju vienkārši parādīt šo biļeti taksistam, lai aizved mani līdz šim autobusam, taču tas pat nebija vajadzīgs pateicoties mūsdienu tehnoloģiju brīnumiem. Es paņemu Google Translate applikāciju manā telefonā, uzslēdzu tulkošanu no Ķīniešu uz Angļu valodu, nospiedu foto pogu, nobildēju stacijas nosaukumu uz biļetes. Telefons atpazina hieroglifus (tam ir vajadzīgs Internets) un piedāvāja arī tulkojumu, taču man šoreiz svarīgi bija tieši hieroglifi. Es tos nokopēju un ieliku Google Maps meklētājā. Tas momentāli atrada autoostas atrašanās vietu un par brīnumu arī parādīja navigāciju uz to vietu pa pareizajām ielām.
Pa ceļam izbaudīju mazliet no Shanzen viena stūra. Tā man mazliet atgādināja tādu pašu bezpersonisku pārāk ātri izaugušo Šanhaju, tikai bez galvas, jo šeit visa ostas aktivitāte ir Hong Kongā.
Atpakaļ ceļā autoostā un arī autobusā bija pāris ķīnieši, kas mācēja runāt angliski un tad viņi mani uzrunāja un iztaujāja - no kurienes, ko Ķīnā daru, ... Un arī nomierināja kad autobusa šoferis pēkšņi aiztaisīja durvis un aizbrauca pirms mēs vēl paspējām iekāpt - teica, ka jāiztīra autobuss esot. Šoreiz gandrīz visu nakti nogulēju autobusa lāvās, pamodos tikai ap trijiem naktī jo autobuss bija neizprotamā kārtā atradis sastrēgumu ... trijos naktī ... uz lielceļa ar 4 joslām katrā virzienā ... kas stiepās uz priekšu un atpakaļ tik tālu cik vien varēju redzēt ... tumša lauka vidū. Mistika. Varbūt tāpēc kad pamodos no rīta mēs vēl bijām pārsimts kilometrus no Xiamen. Procesam nepalīdzēja arī tas, ka autobuss ir pēc 30-40 km nogriezās no šosejas, izmeta pāris līkumus pa sānu ieliņām un tad izkrāva putuplasta kastes mazās kravas mašīnās, kas tur gaidīja. Es pieņemu, ka tie varētu būt svaigie jūras produkti no Hong Kongas.
Vismaz man tas deva vēl vienu iespēju uzņemt pāris lauku ainavas.
