Visu krīzes laiku Latvija gaisa virmo domas, ka vajadzētu vis kaut ko 'optimizēt' - ka valsts iestādēs un procesos ir visādi 'tauki', ko varētu samazināt un ietaupīt miljoniem latu nesamazinot tautai sniegtos pakalpojumus. Iespējams tā ir, taču ir tāda neliela problēma - ja kādā valsts iestādē vai ministrijā ir cilvēki vai programmas, kuru darbs pēc būtības ir lieks, tad to vislabāk zin tieši tie cilvēki, kas šo darbu veic. Un viņi arī lieliski apzinās, ka ja kāds par to uzzinās, viņi pazaudēs darbu. Tāpēc visi klusē kā partizāni un raksta garus un detalizētus pamatojumus kāpēc viņu darbs ir svarīgs un neaizskarams. Plus vēl ir cilvēki, kas dara patiesi vajadzīgu darbu, bet paši to neapzinās un dzīvo tādās pašās bailēs. Pieliekam pie tā visa vadītājus kuru prestižs un atalgojums ir tieši proporcionāls viņu vadīto iestāžu budžetam un mēs saprotam, kāpēc cilvēki, kas varētu veikt optimizācijas, nemaz nav motivēti to reāli darīt. Plus vēl ir tā absurdā norma, ka ja tu šogad neiztērē savu budžetu, tad tev to nākošgad automātiski samazinās, kuras dēļ gada beigas ir naudas izšķērdēšanas orģijas Latvijas valsts iestādes.
Pēdējos pāris gadus ir politiska griba no augšas samazināt budžeta izdevumu, bet trūkst reālu piedāvājumu un darbības, kas to izdarītu. Šajā postā es apkopoju domas par vienu veidu, kā šīs optimizācijas varētu realizēt, kā varētu motivēt cilvēkus taupīt valsts naudu.
Pats pirmais uzdevums ir izveidot kaut vai vienu cilvēku, kuram būtu tieša motivācija taupīt valsts naudu, pilnvaras taupīšanas panākšanai un laiks, lai to darītu. Nosauksim to par optimizācijas ministru. Motivācija taupīt naudu ir samērā vienkārši iegūstama - šī ministra budžets nākošajiem 5 gadiem būs pietiekošs, lai nodrošinātu normālu algu tikai vienam gadam (teiksim 25k Ls kopējais budžets), pārējo 'jāoptimizē' pašam - pamatnostādne ir tāda: ministrs savā budžetā saņem pusi no tā, ko viņa optimizācijas ietaupa valstij (šeit ir daudzas nianses, dažas no kurām es aprakstīšu sakošajos paragrāfos). Lai šim ministram būtu pilnvaras to darīt, viņam jādod tiesības pieņemt lēmumus visos valsts un pašvaldību uzņēmumos un institūcijās - tikai attiecīgie ministri un/vai premjers var uzlikt veto optimizācijas ministra rīkojumiem. Un laiks - tā ir pati vienkāršāka daļa: šim ministram nav citu funkciju un veicot kādas reorganizācijas un optimizācijas tajās tiek ierēķināts tas, ka kāds no 'nooptimizējamajiem' vadītājiem pārrauga attiecīgo projektu ministra pakļautībā, lai ministram vienmēr būtu laiks domāt jaunus projektus.
Ir daudz sīkumi, kas ir ārkārtīgi svarīgi šīs idejas realizācijā. Pati ideja nav nedz jauna, nedz unikāla, kā vienmēr problēmas ir realizācijas sīkumos. Es centīšos tos uzskaitīt šeit.
'Optimizācijas kontrole' - mēs nevaram pilnība uzticēt vienam cilvēkam vai iestādei samazināt citu iestāžu tēriņus sev par labu - tas rada sistēmu, kur optimizācijas ministrija var pasludināt, ka valsts apmaksāta veselības aprūpe vairs nav vajadzīga un savākt pusi veselības ministrijas budžeta kā balvu, vai optimizācijas ministra 'čoms' satiksmes ministrijā varētu speciāli izveidot 100 miljonu uzcenojumu kādā projektā, ko optimizācijas ministrija varētu pēc tam ar lielu pompu 'nooptimizēt' un ne par ko dabūt sev 50 miljonus budžeta. Pirmkārt ir nepieciešama no optimizācijas ministra un no citiem ministriem neatkarīga institūcija, kas precīzi un neitrāli aprēķinās (ar lielāku vai mazāku varbūtību) katra optimizācijas ministrijas priekšlikuma ietekmi uz valsts budžetu (lai aprēķinātu cik tieši ir ietaupīts), ietekmi uz valsti (nav labi ietaupīt 10 miljonus budžetā, ja pēc tam iedzīvotāji par to maksās 100 miljonus pa taisno) un ietekmi uz iedzīvotājiem sniegtajiem pakalpojumiem (lai ministrs var izlemt vai pielietot savu veto vai nē). Šīs iestādes budžetam jābūt statiskam un neatkarīgam no optimizācijas ministra veiksmēm un neveiksmēm. Brīvajā laikā šī iestāde varētu prognozēt citas valstiski interesantas lietas, piemēram sociālā budžeta stāvokli. (Uzmetumā šādas iestādes minimālais budžets būtu 100k Ls gadā)
Pat ja optimizācijas idejas tiek visu laiku bloķētas, tās būtu jāatbalsta, lai ministram būtu motivācija nākt klajā arī ar nepopulārām idejām, ko ministri noteikti bloķēs. To var izdarīt, piemēram piešķirot ministrijai 1% no nerealizētajām idejām, bet tikai pie nosacījuma, ja tām nav ievērojami negatīvas ietekmes uz valsti vai uz valsts pakalpojumiem iedzīvotājiem.
Jābūt motivācijai ierēdņiem uz vietām nosūtīt ideju optimizācijas ministrijai, pat ja tas nozīmētu šī ierēdņa darba zaudēšanu, to varētu sasniegt, ja optimizācijas ministrs varētu dot prēmijas ideju sniedzējiem pēc saviem uzskatiem (un no sava budžeta), turklāt ja to varētu darīt arī slepeni (neatklājot prēmijas saņēmēja vārdu nākošo 5 gadu laikā) kā arī tiesības rotēt personālu, lai nezaudētu labus cilvēkus no likvidējamām iestādēm. Jebkurš varētu sūtīt idejas ministram - valsts darbinieki, iedzīvotāji, arodbiedrības, asociācijas, ..., arī slepeni (ar 5 gadu noilgumu) vai atklāti.
Situāciju, kad tiek izveidots tēriņu postenis speciāli, lai to pēc tam varētu nooptimizēt varētu labot tā, ka optimizācijas 'prēmija' būtu proporcionāla tam, cik ilgi šis tēriņš eksistē - ja tēriņš vēl nav noticis, tad ministrija dabū tikai 5%, ja tēriņš ir vienu gadu, tad 10% un tā 10% par katru nākošo gadu līdz 50% maksimumam.
Līdzīgi nevar pieļaut, ka ministrija var dabūt sev bezgalīgi daudz naudas visu laiku piedāvājot nogriezt vienu un to pašu tēriņu, ko ministrs visu laiku bloķē: augstāk minēto 1% par bloķēto piedāvājumu varētu saņemt tikai 1 reizi 5 gados uz katru budžeta pozīciju. T.b. optimizācijas ministrija var iesniegt kaut 100 dažādu priekšlikumu, kas iekļauj sevī slimnīcas X slēgšanu (un pacientu apkalpošanu caur papildus ātrās palīdzības mašīnu punktiem A,B un C, lai nekaitētu pacientiem un tā piepildītu nekaitīguma prasību), bet 1% bonusu par šo ideju ministrija saņems tikai par pirmo priekšlikumu un tad atkal tikai pēc 5 gadiem.
Jāsaprot, ka šāda ministrija nevarēs ilgi pastāvēt - ar krīzes beigām beigsies arī politiskā griba optimizēt. Tāpēc šajā priekšlikumā ir automātiski iestrādāta arī šīs ministrijas bojāeja - optimizējamo lietu skaits valdībā ir galējs, agri vai vēlu šīs ministrijas budžets beigsies un tas arī būs labs brīdis šo ministriju slēgt. Līdz nākošajai krīzei.
Ko jūs domājat par šo ideju? Pieņemsim uz brīdi, ka ir politiskā griba ko tādu realizēt. Kādas vēl būtu problēmas ar tādu ministriju? Un kā tās varētu risināt? Kādus vēl mēs varam izdomāt veidus kā apmānīt/apiet tādu sistēmu? Un kā šos gājienus neitralizēt?