Pēdējās nedēļas laikā Interneta vidē gan Latvijā, gan pasaulē ir uzbriedis
pamatīgs sašutuma vilnis par
ACTA vienošānās
parakstīšanu, ko nesen veica vairāku valstu pārstāvji, arī Latvijas
pārstāvis.
Latvijas pārstāvji un arī Valdis Dombrovskis
intervijā Panorāmā
apgalvo, ka ACTA neko nenozīmē vismaz Latvijai, jo viss ko ACTA pieprasa
jau ir Latvijas likumdošanā.
ACTA pretinieki
stāsta, ka ACTA piespiedīs Interneta piegādātājus spiegot pār saviem
lietotājiem un ļaus Disnejam ielikt kādu cietumā par mikipeles attēla
ielikšanu savā blogā vai (ņemot vērā
jaunāko AKKA/LAA skandālu) ielikt kādu cietumā par dzejoļa publicēšanu avīzes līdzjūtību sadaļā.
Edit: man īpaši patīk Eiropas Digitālo Tiesību bezpeļņas organizācijas
analīze, kas ir nonākuši pie līdzīgiem secinājumiem kā es, bet pastāsta to
plašāk un precīzāk ar vairāk atsaucēm uz starptautiskajiem aktiem, regulām
un tiesas prāvām un izceļ vēl dažus momentus.
Pamēģināsim vispirms pierādīt, ka Eiropas Komisija ir vismaz mazliet, bet
tomēr melojusi Dombrovskim.
ACTA 23. panta 1. daļā rakstīts par to, kādiem pantiem jābūt
krimināllikumā. Pants skan tā: "Katra Puse paredz kriminālprocesu un
sodus, kas piemērojami vismaz attiecībā uz preču zīmju apzinātu viltošanu
vai autortiesību vai blakustiesību pirātismu komerciālā mērogā. Šīs
iedaļas izpratnē komerciālā mērogā īstenotas darbības ietver vismaz tās
darbības, ko veic kā komercdarbības, lai gūtu tiešu vai netiešu ekonomisku
vai komerciālu labumu. " Salīdzināsim ar Krimināllikumu: "148.pants.
Autortiesību un blakustiesību pārkāpšana. (1) Par autortiesību vai
blakustiesību pārkāpšanu, ja ar to radīts būtisks kaitējums ar likumu
aizsargātām personas tiesībām un interesēm, [...] (3) Par autortiesību vai
blakustiesību pārkāpšanu, ja tā izdarīta lielā apmērā vai ja to izdarījusi
organizēta grupa, vai [...] ". Kā mēs varam redzēt, esošais krimināllikums
atbilst tikai pirmajam ACTA 23. panta teikumam, bet ne otrajam. Šis otrais
teikums ir ārkārtīgi savāds un viltīgs veids kā paplašināt ar
krimināllikumu sodāmo darbību kopu. Vēl TRPIS vienošanās lietoja terminu
'komerciālā mērogā', bet nekādi to nedifinēja. ACTA pārdefinē šo
definīciju nosaucot jebkādu darbību kur tieši vai netieši iesaistīta nauda
par komerciāla mēroga pārkāpumu par ko pienākas kriminālatbildība un arī
cietumsods.
Piemēram: šobrīd, ja avīzes apsveikumu sadaļā ir citēts dzejolis, tad tas
var būt tikai civilikumā skatāms autortiesību pārkāpums, bet pēc ACTA
definīcijas, tas jau ir kriminālnoziegums, jo avīze netiešā veidā gūst
peļņu no šīs darbības. Ļidzīgi arī ja blogā ir publicēts dzejolis un tajā
pašā blogā parādās Google reklāmas, tas ir krimināllikuma pārkāpums
saskaņā ar ACTA, jo pārkāpējam ir netieša finansiāls ieguvums no
pārkāpuma. ACTA pieprasa tērēt valsts līdzekļus šāda pārkāpuma
izmeklēšanai un ļauj par to piespriest ne tikai naudas sodu, bet arī
cietumsodu UN vēl ļauj veikt visu materiālu konfiskāciju un iznīcināšanu,
kā arī visus rīku konfiskāciju, kas tika lieti pārkāpuma veikšanai, tas
nozīmē par vienu dzejoli var konfiscēt visus avīzes datorus, izdevniecības
drukas iekārtas, konfiscēt un tad iznīcināt visus attiecīgās avīzes
izdevumus. (skat. ACTA 25 pantu.) Arī šis normas nevar atrast
Krimināllikumā, bet ir iespējams, ka tās ir paredzētas citur.
Mēs varam cerēt, ka mūsu tiesneši tādus apsurdus sodus nepiespriedīs, taču
ņemot vērā, ka tiesas jau ir nospriedušas, ka neatkarīgas fotogrāfijas,
kas ir uzņemtas un apstrādāta līdzīgā veidā (kas tur klāt nav unikāls šim
fotogrāfijām) var būt uzskatāmas par autortiesību pārkāpumu, uz to nevar
paļauties.
Edit: patiesībā to var interpretēt arī vēl plašāk. Pieņemsim, ka es
izdrukāju no Interneta paņemtu mikipeles attēlu apsveikuma kartiņai. Es
veicu autortiesību parkāpumu kopējot autortiesību objektu bez tā autora
atļaujas. Tas ir autortiesību likuma pārkāpums, bet tā kā es izvairos no
nodevas samaksas par šī attēla izmantošanu, tad es gūstu 'netiešu
komericālu ieguvumu', līdz ar to tas saskaņā ar ACTA automātiski kļūst par
kriminālnoziegumu un man draud cietumsods līdz diviem gadiem. Forši, ne?
Tādā veidā visi autortiesību pārkāpumi var tikt interpretēti kā
krimināli sodāmi.
Daudziem (arī man) bija nepatīkams pārsteigums uzzinot, ka ACTA 27. panta
5-7. daļas par DRM jau ir Latvijas likumdošanā (skat. Autortiesību likuma
pantus 1.19, 18.4-5, 68.4-5.). Latvijas likumdošanā definētie izņemumi
ļauj lietot ar DRM aizsargātus darbus tādiem mērķiem, ka izmantošanai
akliem un kurliem cilvēkiem vai bibliotekās vai arī programmatūras
savietotspējai, BET tā vietā lia vienkārši atļautu DRM noņemšanu, likums
"ļauj" palūgt autoram kopiju bez DRM un ja viņs nepiekrīt - griezties pie
starpnieka. Kauns par tādu bezzobainu likumu. Šeit ACTA vienkārši pievēra
mūsu uzmanību tiesībām, ko mēs visi nemanot jau esam pazaudējuši. Turklāt
arī ACTA šeit ir pretrunā pati ar sevi - 27. panta 6tā un 7tā daļa
pieprasa kriminalizēt DRM noņemšanas programmatūras un paratūras izveidi
un izplatīšanu, bet 8tā daļa pieļauj izņemumus (piemēram kā Latvijā
kurliem cilvekiem, bibliotēkām, utml.) taču kā tad cilvēki, kam pienākas
šie izņēmumi varēs veikt šīs darbības, ka DRM noņemšanas programmatūras
izplatīšana ir nelegāla? Tas ir absurdi.
Runas par izsekošanu un cenzūru Internetā izraisa 27. panta pirmie trīs
panti - nav skaidrs kādi var būt "steidzamie tiesiskās aizsardzības
līdzekļi", kas ļautu "novērst pārkāpumu" un "atturēt" no tā veikšanas.
Atzīmēsim ka šeit nav atsauces uz taisnīgas tiesas vai privātuma tiesībām,
kā ši paša panta otrajā punktā. Tas liek domāt, ka tiesības, piemēram,
atslēgt Internetu privātpersonai, kas tiek apsūdzēta dziesmas
lejuplādēšanā vai bloga serverim, kas publicējis dzejoli pēc ACTA jāvar
notik arī bez tiesas sprieduma. To padziļina šī panta trešā daļa, kas
pieprasa sekmēt "kopējus centienus uzņēmējdarbības jomā, lai efektīvi
risinātu preču zīmju un autortiesību vai blakustiesību pārkāpumu". Šādas
darbības līdz šim ir izpaudušās kā patvaļīgas Interneta atslēgšans pēc
aizdomām par autortiesību parkāpumiem. ANO Speciālais ziņotājs izpausmes
brīvības jautājumos komentē, ka šādi mēri ir nepiemēroti, jo pirmkārt
autortiešību pārkāpumu sodīšana šādi notiek ārpus likuma processa un
otrkārt trešām personām nav pietiekošas informācijas, lai tās varētu
notiekt vai autortiesību pārkāpums vispār ir noticis vai arī darbības
veicējam kaut kādā veidā ir tiesības šo darbību veikt (piemēram, ir
pilnīgi legāli lejuplādēt filmu no Interenta, ja tā tiks izmantota mācību
vajadzībām tiašā mācību processā saskaņa ar Autortiesību likuma 21. pantu
un interneta piegādātājam nav iespējams to zināt).
Papildus problēmas izraisa panti par zaudējumu aprēķiniem. Man personīgi
nav zināms kādas precīzi ir rekomendācijas zaudējumu aprēķiniem Latvijas
tiesās un cik tas atbilst ACTA prasībām. Mēs varam pieņemt, ka tās
atbilst. Šeit ir vēl viens gadījums, kad ACTA atver mums acis. Vienošanās
ilgi un plaši aprunā pārkāpto preču tirgus vērtību, iespējamo zaudēto
peļņu, papildus sodus, lai atturētu no pārkāpumiem un tā tālāk, taču nekur
nav pieminēts tāds faktors kā iespējamība, ka ši prece tiktu nopirkta par
šo tirgus cenu vai arī apskata autortiesību pārkāpšanas darbību
publicitātes efektus. Ja 100 cilvēki lejuplādē kādu dziesmu, ko var
iegādāties iTunes veikalā pa 1 USD, tas nenozīmē, ka tās autoram ir
nodarīti 100$ zaudējumi, zaudējumi ir daudz zemāki, jo lielākā daļa no
šiem lejuplādētājiem nepirktu šo dziesmu arī ja nebūtu pieejama tās
pirātiskā versija. Vairāki pētījumi liecina tieši pretējo - divām līdzīgām
dziesmām, ja viena no tām ir pieejama pirātiskos tīklos, tai ir lielākas
iespējas tikt arī vairāk pārdotai caur iTunes, jo cilvēki, kas nav
pārliecināti par dziesmas vai izpildītāja kvalitāti noklausoties dziesmas
pirātisko versiju pēc tam tomēr izvēlas to iegādāties.
Ja ACTA ierobežotos tikai ar tirgus zīmju aizsardzību un tiktu izstrādāta
Pasaules Tirdzniecības Organizācijas kontekstā, tad to varētu atbalstīt.
Bet tā kā PTO dalībvalstis pretojās šādai plašai autortiesību objektu
aizsardzības paplašināšanai bez atbilstošām patērētāju tiesību garantijām,
tas tika izstrādāts ārpus normālā starptautisko organizaciju processa
slepenībā kur tika uzklausīts tikai autortiesību turētāju, bet ne
patērētāju viedoklis. Tas nosaka šī līguma vienpusīgumu un to kāpēc šis
līgums tik ļoti nepatīk organizācijām, kas aizstāv patērētāju tiesības un
likumdošanas demokrātiskus pieņemšanas processus.
Es lūdzu Latvijas valdību atsaukt Latvijas valsts atbalstu ACTA
līgumam, līdz netiks īstenotas abas sekojošas prasības: svītrots 23.
panta 1. daļas otro teikumu; svītrot no 27. panta aizliegumus DRM
noņemšanas rīku izveidei un izplatīšanai utml, jo šie rīki ir
nepieciešami 27. panta 8tās daļas tiesību realizācijai. Un tad izstrādāt
izmaiņas Autortiesību likumā, kas paredz iespēju šādas tiesības patiešām
realizēt.
Dombrovska kungs: jūs ļoti palīdzējāt IT patērētājiem un mazajiem
uzņēmējiem savulaik Eiropas Parlamentā atblastot mūsu cīņu pret
programmatūras patentu legalizāciju Eiropas Savienībā, palīdziet mums arī
šoreiz - nepieļaut pālieku autortiesību kriminalizācijas paplašināšanu -
gan pie mums, gan citur pasaulē!
Tāpat ACTA būtu jāprecizē, ka puses drīkst noteikt, ka visas darbības
sakarā ar autortiesību pārkāpumu var notikt, piemēram, tikai ar tiesas
lēmumu. Būtu jāprecizē, ka trešās personas, piemēram interneta pakalpojumu
sniedzeji nevar veikt preventīvu vai post-factum patvaļīgu policejisku
funkciju arī pēc tiesību turētāju pieprasījuma, bet bez tiesas sprieduma.
Par citiem momentiem varu tikai uzdot jautājumus: vai tiešām Latvijas
muitai jau ir tiesības pārmeklēt portatīvos datorus uz robežas aizdomās
par autortiesību pārkāpumiem? Vai arī mums jau ir atrunāts izņemums, kas
aizliedz parmeklē nelielus nekomerciālus sūtījumus personīgajā bagāžā? Un
vai tiešām ja cilvēks lido ar portatīvo datoru, kas pieder uzņēmumam tas
ir uzskatāms par nekomerciālu sūtījumu? Ja nē, tad muitai pēc ACTA ir
jābūt tiesības to pārmeklēt. Tas jau ir mūsu likumdošanā? Vai tiešām mums
jau ir procedūra kurā tiesību turētāji var pieprasīt apturēt kādu konkrēta
apraksta preci un ir mehānisms kā mūsu tiesībsargājošās iestādes tad ziņo
tiesībturētājam par tamlīdzīgu preču ienākšanu valstī? Vai tiešām trešām
pusēm jau ir pienākums izpaust informāciju par saviem klientiem pēc
tiesību īpašnieka pieprasījuma? Kādas ir noteitkās maksas visiem šiem
pakalpojumiem? Vai tās ir pietiekoši augstas, lai tās netiktu izmantotas
bez pamatojuma un lai tās neradītu budžeta zaudējumus?
P.S. sīkāk ar kritisku aci palasot pašreiz spēkā esošo
Krimināllikumu acīs iekrīt šāds lasījums 148.3 pantam: "Par autortiesību
[..] pārkāpšanu [..] organizētā grupā [..] soda ar brīvības atņemšanu uz
laiku līdz sešiem gadiem, atņemot tiesības uz zināmu nodarbošanos uz laiku
līdz pieciem gadiem, un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem".
Līdz ar to par vienas filmas lejupielādi no PirateBay (tā kā to parasti
veic vairāk kā viens cilvēks un viņi 'organizējas' caur šo lapu un
torrentu trakeriem) vai piespriest sešu gadu cietumsodu un vēl 5 gadus
aizliegt lietot Internetu. Tādu pašu cietumsodu var piespriest par
sanākšanu pulciņā un skaļu dzejoļu deklamēšanu publiskā vietā nesamaksājot
AKKA/LAA nodevu. Jautrā valstī dzīvojam, ne? Cik ilgi vēl lieksimies
Hollivudas kungu priekšā?