Iepriekšējā postā es aprakstīju kāpēc e-lietu ministrija piedzīvoja
neveiksmi. Šajā postā es aprakstīšu ideālu IT ministriju Latvijas
apstākļiem, kā līdz tam nonākt praktiski un kāpēc tādu strukturālo IT
pārvaldes reformu vispār vajadzētu darīt, it īpaši tagad.
IT ir tāda ļoti savāda industrijas nozare. Informāciju tehnoloģijas kā
tādas neko neražo un pat nesniedz nekādus reālus pakalpojumus. Taču IT
mūsdienās ir itin visās citās nozarēs iekšā - paātrinot, uzlabojot,
savienojot, sadalot, apvienojot, pārnesot, saglabājot, atkārtojot un
pilnveidojot citu nozaru darbību. Ja jums patika ķīmija, tad IT ir kā
katalizators visām citām nozarēm. Pat tik vienkāršas un fiziskas nozares
kā kokapstrāde var viegli uzlabot ar IT palīdzību - datorvadītas koka
kaltes nodrošina vienmērīgāku un ātrāku koka izkaltēšanu ar mazāku
enerģijas patēriņu, speciālas programmas ļauj atrast visefektīvāko veidu
kā sagriezt doto koka stumbru vēlamā izmēra plankās izmantojot pēc
iespējas mazāk griezumu, lai mazinātu to koka daļu, kas kļūs par skaidām
vai atgriezumiem. Datoriķi nemāk zāģēt kokus, bet ja jūs pietiekoši labi
pastāstīsiet labam sistēmanalītiķim par savu darbu un tā problēmām, viņš
varēs atrast veidu, kā uzrakstīt programmu, kas palīdzēs jums darīt jūsu
darbu labāk. IT ministrijas uzdevums tādā kontekstā ir (mazliet
paklausīties un tad) teikt visām pārējām valsts iestādēm kā viņam labāk
veikt savu darbu. Vai mazliet korektāk - sekmēt efektīvas IT instrumentu
izmantošanas maksimizāciju valsts pārvaldes procesu kontekstā :)
No otras puses IT ir viena no tām jomām, kur mazliet vairāk cilvēku ar
mazliet labākām zināšanām un instrumentiem var paveikt daudz, daudz vairāk
darba. Ja tipiskai iestādei ar 5 serveriem un 100 darba staciju
apkalpošanai vajadzētu 5 cilvēku personālu (šis ir tikai pieņēmums, reālā
vajadzība var būt vairākas reizes lielāka vai mazāka atkarībā no
specifikas), tad līdzīgai organizācijai ar 500 serveriem un 10 000
darbstacijām var pilnīgi pietikt ar 50 cilvēku personālu (t.i. datoru
skaitam palielinoties 100 reizes, cilvēku skaits tikai desmitkāršojas).
Īpaši šādā gadījumā palīdz lieka darba novēršana: automatizācija,
standartizācija, attālinātā pieslēgšanās, datu centralizēta glabāšana un
rezerves kopijas, procedūras, kļūdu vadības sistēmas, ... Šīs visas lietas
lieliski darbojas lielos mērogos, bet tām ir ievērojamas sākotnējās
izmaksas (pārsvarā laikā un apmācībā), kas traucē tām būt efektīvām mazākā
mērogā.
Mans piedāvājums ir izveidot atsevišķu IT ministriju un dot tai
uzdevumu maksimāli optimizēt IT izmantošanu Latvijas valsts pārvaldē un
dot mandātu pārņemt jebkuru ministriju vai valsts iestāžu IT
departamentus, kas būs nepieciešams, lai to realizētu.
Ar šo mandātu un minimālu sākotnējo finansējumu, IT ministrija varētu
pakāpeniski pārņemt IT funkcijas no citām ministrijām un valsts
iestādēm (kopā ar attiecīgo finansējumu, IT resursiem un darbiniekiem) pa
ceļam apvienojot, saliedējot un standartizējot valsts pārvaldes sistēmas.
Pirmā fāze ir ļoti vienkārša: vienā jaukā dienā ministrijas X IT
departamenta vadītāja tiešais priekšnieks ir nevis ministrijas X ierēdnis,
bet gan IT ministrijas ierēdnis. Visiem viņa padotajiem nomainās
ministrijas piederība un alga sāk nākt no cita konta. Ministrija X vairs
nav darba devējs, bet gan klients. Viss.
Otrajā fāzē no IT ministrijas atnāk palīgi, kas netraucējot ikdienas
darbam izanalizē ministrijas X esošo IT sistēmu, identificē daļas, kas
pārklājas ar IT ministrijā jau esošajām sistēmām, identificē, kur ko vajag
pamainīt, kur ir iespējams standartizēties uzreiz, bet kur ir jāgaida līdz
nākošajam programmatūras vai aparatūras iepirkumam. Tiek izveidoti
saliedēšanās un standartizācijas plāni un tie tiek saskaņoti ar ministriju
X, lai nodrošinātu, ka netiek traucēts tās darbs.
Trešajā fāzē notiek pati optimizācija: daļa IT darbinieku paliek savās
vietās, apkalpo datorus, printerus, serverus uz vietas ministrijas X
telpās, cita daļa darbinieku pārceļas uz IT ministrijas telpām un dara
līdzīgas lietas, tikai ar koplietošanas serveriem, centrālā datoru remonta
telpā, attālināti pieslēdzoties ne tikai ar ministrijas X klientiem, bet
arī ar citām iestādēm. Vēl daļa darbinieku pēc nelielas apmācības tiks
sagatavoti, lai veiktu pārņemšanas un standartizācijas analīzi nākošajās
iestādēs.
Lai sekmētu līdzekļu taupīšanas motivāciju no abām pusēm es ieteiktu
sadalīt IT budžetus. Ja ministrija X pirms pārņemšanas tērēja 100 000 Ls
gadā uz visiem IT tēriņiem, tad pēc pārņemšanas 50 000 Ls uzreiz tiek
pārrakstīti budžetā uz IT ministriju, bet par atlikušajiem 50 000 Ls
ministrija X no IT ministrijas pērk visus tos pakalpojumus, ko IT
ministrija tai sniedz. Tas sekmē tēriņu optimizāciju abās pusēs, jo
ministrija X tomēr kaut ko maksā par pakalpojumiem, bet IT ministrija ir
spiesta tos pakalpojumus sniegt par pusi no to pašizmaksas.
Kad IT ministrija būs pārņēmusi vairākas valsts iestādes un pietiekoši
optimizējusi to darbību, tai vajadzētu sākt parādīties personālam, kas nav
īpaši aizņemts ikdienas darbos. Tas ir tikai normāli - ideāls sistēmu
administrators strādā 0 stundu nedēļā, jo viņam viss darbs ir organizēts
tā, ka nekas nelūzt un viss ir automatizēts. Ja IT ministrijas darbinieki
veiksmīgi virzīsies uz šo mērķi, tad viņiem paliks aizvien vairāk brīva
laika ... lai veidotu jaunus e-pakalpojumus! E-pakalpojumi ir tas, kas ir
visredzamākais iedzīvotājiem un IT ministrija ir ideāli pozicionēta, lai
apkalpotu šo sfēru. Izmantojot savu mandātu, IT ministrija var tiešā veidā
veidot e-pakalpojumus arī iestādēs, kas vēl nav pilnībā
pārņemtas. Un tā arī būtu šīs ministrijas atbildība - identificēt
visvajadzīgākos e-pakalpojumus un tos izveidot, pat ja tiem ir
nepieciešamas veikt izmaiņas 10 dažādās IT sistēmas no 5ām dažādām
ministrijām.
Ilgtermiņā IT ministrijai nevajadzēs tik daudz IT darbinieku, cik tagad ir
visās valsts iestādēs kopā. Taču šiem cilvēkiem nav jāuztraucas. Šo
problēmu var viegli skatīt kā iespēju. Ar šādu iespēju rēķinoties IT
ministrija atlasīs cilvēkus, kas var izveidot darbīgas komandas un ar
laiku ļaus šīm komandām atdalīties no ministrijas veidojot privātus
uzņēmumus. Ārzemēs šādu praksi sauc par 'spin-off' un šādi uzņēmumi bieži
vien ir ļoti veiksmīgi. Vienkārši atlaist spējīgus cilvēkus būtu
bezatbildīgi - darba Latvijas IT sistēmas normalizācijā ir ļoti, ļoti
daudz, un galu galā kādreiz Latvijai būs arī jāatsāk augt un tad būs
nepieciešams papildus personāls. Labāk saglabāt veco personālu nekā to
pazaudēt un tad būt spiestiem trenēt jaunus cilvēkus. Lai arī Latvijā
pārsvarā ir bezdarbs, tomēr IT industrijā ir ievērojams
speciālistu trūkums. Tā ir arī viena no perspektīvajām eksporta
industrijām. Attiecīgi, jo vairāk cilvēku mēs spēsim atbrīvot no darba
valsts sektorā, jo vairāk cilvēku varēs strādāt privātajā sektora ražojot
augsta IKP eksporta preces un pakalpojumus. No otras puses ari jāatzīmē,
ka atalgojums tehniskajiem darbiniekiem valsts sektorā pašlaik ir pārāk
zems - visi spējīgie darbinieki tiek viegli pārmānīti uz privātajām firmām
ar ievērojami lielāku algu un labāku darba vidi.
Lielai IT iestādei ir arī citas pozitīvas iezīmes izmaksu ziņā - vieglāk
sarunāt un saplānot licences ar programmatūras izstrādātajiem. Tāpat ir
vieglāk arī plānot ilgtermiņa un lielā mērogā ar alternatīvām
samazinot monopoluzņēmumu ietekmi uz izmaksām. Es personīgi esmu atvērtā
koda programmatūras atbalstītājs, taču es esmu praktiķis - jebkurai
atvērtā koda ieviešanai ir jābūt pamatotai, arī ekonomiski. Lielos mērogos
to izdarīt ir ievērojami vieglāk. Iestādei ar 100 datoriem ir noteikti
lētāk nopirkt MS Office licences, neka mocīties ar LibreOffice ieviešanu.
Taču no IT ministrijas perspektīvas ar vairākiem tūkstošiem datoru,
plānojot 5 vai 10 gadus uz priekšu licencēšanas izmaksas var būt ļoti
salīdzināmas ar izmaksām par vienreizējo sagatavju pārveidošanu, personāla
apmācību un dažu IT sistēmu izlabošanu, pat ja būtu nepieciešams pievienot
LibreOffice dažas iztrūkstošās funkcijas. Tādas lietas ir jāizvērtē un jo
lielākā mērogā tas tiek darīts, jo interesantākas kļūst iespējas. Nedrīkst
aizmirst arī ietekmi uz tautsaimniecību. Pat ja visām valsts iestādēm
tiktu iedotas bezmaksas MS Office licences, jāņem vērā, ka privātajam
sektora, kas sadarbojas ar valsti arī būtu vajadzīgas MS Office licences,
kas veido faktisku uzņēmējdarbības nodokli. Un, kas ir pats sliktākais
šajā gadījumā, šo nodokli neiekasē valsts! Latvija ir maza valsts - mūsu
valsts iestāžu IT nodaļām ir jāapvienojas, lai efektīvi aizstāvētu savas
un valsts intereses.
Valsts iepirkumi IT sfērā ir ļoti neefektīvi. Vismaz tāds ir populārais
viedoklis, un tajā ir daļa patiesības. Manuprāt visiem valsts
iepirkumiem IT jomā būtu jāiet caur IT ministriju - šajā
ministrija jāizveido spējīgs juridiskais departaments, kas mācētu labi
formulēt konkursu juridisko pusi, un arī labs sistēmanalītiķu kopums, kas
prastu reāli nedefinēt patiesās tehniskās prasības pirms konkursa
izsludināšanas, lai IT uzņēmumiem nebūtu jāmin no pāris rindiņām ko no
tiem patiešam vēlas iegūt. IT projektu pārvaldība un drošības audits arī
būtu jāveic IT ministrijai. Šīs idejas mērķis ir atbrīvot citas valsts
iestādes no sarežģītā un neinteresantā tehniskā darba, kas bieži vien tiek
arī veikts pārāk pavirši. Es gribu valsts iestāde varētu aizsūtīt epastu
IT ministrijai ar tekstu "mums vajag programmatūru, lai savienotu sistēmu
X ar sistēmu Y, mums ir budžets Z" un tad jau IT ministrijas speciālisti
var atbraukt, aprunāties ar vadību un speciālistiem uz vietas, noskaidrot
kas tās ir par sistēmām, kas tieši ir vajadzīgs, apskatīties kas no
vajadzīgā ir realizējams ar jau esošo programmatūru un aparatūru un tad
jau izsludināt ļoti konkrētu konkursu, kura jau būtu iekļautas visas
tehniskās prasības, visas saskarņu specifikācijas, izmantojamās
tehnoloģijas, ... un atsevišķi konkursu atbilstošas aparatūras piegādei,
ja tāda ir nepieciešama. Tad IT ministrijas speciālists kalpos kā klienta
pārstāvis IT uzņēmumam - precizējot un detalizējot prasības, pārbaudot
darba gaitu un nodrošinot vajadzīgo vidi projekta sekmīgai realizācijai.
Atsevišķa nodaļa IT ministrijā arī auditētu visu IT sistēmu tekstus
drošības pārbaudei, veiktu fuzzing un penetration testus gan jaunām, gan
esošajām sistēmām. Ir neefektīvi turēt tādus speciālistus katrā ministrijā
un valsts iestādē tikai priekš tiem dažiem iepirkumiem gadā, ko konkrētā
iestāde veic, bet lielākā mērogā tas ir iespējams, tas ir efektīvi un tas
ir nepieciešami. Mēs neesam tik bagāti, lai ierēdņu nezināšanas dēļ
izstrādātu portālus par miljons latiem un vienkāršas web lapas par
vairākiem simtiem tūkstošu. Nav jāizgudro velosipēdi - ir
vienkāršas un viegli pielāgojamas sistēmas (Wordpress, Drupal, Django)
kuras izmantojot var izveidot web lapas ļoti ātri un lēti. Vienkāršai web
lapai nav arī nepieciešams pieprasīt, lai izstrādātājam būtu 100 000 Ls
apgrozījums pēdējo 3 gadu laikā, tas izslēdz no konkursa simtiem mazo
uzņēmumu, kas varētu realizēt attiecīgo projektu par desmito daļu no lielo
uzņēmumu cenrāža. Tāpēc IT ministrijas speciālisti visur kur iespējams
pieslīpēs prasības tā, lai būtu iespējams maksimāli izmantot jau esošo
programmatūru un tā vietā lai sludinātu konkursu par 'web portāla
izstrādi', sludinās konkursu par 'struktūras un dizaina tēmas izveidi
portālam uz Drupal bāzes, 2 sekojošo spraudņu izstrādi un šādas funkcijas
pievienošanu šim spraudnim'. Jā - tas ievērojami palielinās laika posmu no
sistēmas vajadzības apstiprināšanas līdz konkursa izsludināšanai, taču
šajā laikā tiks faktiski veikta prasību analīze, kas jebkurā gadījumā būtu
jāveic projekta ietvaros. Vissmagākais darbs - noskaidrot ko tad tieši ir
jāizdara, jau būs paveikts, līdz ar to tas neaizkavēs projektu nodošanas
termiņus. Izstrādē tiks iesaistīti arī IT ministrijas (vai valsts iestādes
X) darbinieki, kuriem vēlāk tiks uzdota šis sistēmas turpmākā uzturēšana.
Ir daudz vieglāk uzturēt sistēmu cilvēkam, kas ir piedalījies tās izstrādē
no paša sakuma. Man ir aizdomas, ka ar šo funkciju vien IT ministrija
varētu gada vai divu laikā atpelnīt tās izveidošanas izmaksas.
Līdzīgi ir arī nepieciešams valsts IT atbalsta dienests, kur
valsts darbinieks varētu pazvanīt un atrisināt IT jautājumu. Tas varētu
būt jebkas sakot no ierēdņa, kuram epasts neveras vaļā, līdz servera
administratoram, kuram derētu atrast vietu uz kurieni varētu veikt savas
iestādes serveru datu rezerves kopēšanu ārpus tās iestādes telpām. Ir
viegli iedomāties sistēmu, kur ienākošie zvani tiek vadīti caur Asterisk
sistēmu, tiek noteikts zvanītāja numurs un vēl pirms klausules pacelšanas
operatoram uz ekrāna ir visi nepieciešamie dati par zvanītāju (viņa
iestādi, darba datoru, epasta uzstādījumiem, lietoto sistēmu stāvokļiem,
...) un, ja tas ir nepieciešams operators ar vienu klikšķi un klienta
nosaukto paroli var pieslēgties klienta datoram attālināti un pats redzēt
un izlabot problēmu. Šāda sistēma būs nepieciešama, lai maksimāli
atslogotu vietējos IT darbiniekus no jautājumiem, kurus var atrisināt
attālināti, jo attālināti var uzturēt lielāku darbaspēka rezerves
kapacitāti.
IT ministrijai vajadzētu arī sertificēties par SSL sertifikātu izdevēju,
iedabūt savu saknes sertifikātu visos populārākajos pārlūkos un tad veidot
un uzturēt SSL sertifikātus visām valsts iestādēm un web lapām, nodrošinot
maksimālu drošības un neatkarības līmeni.
Apkopojot valsts iestāžu serverus varēs
efektīvāk izmantot aparatūru - noslodze uz serveriem dažādās
iestādēs ir dažādos laikos. Tad, kad VID serveri ir pārslogoti, tad CVK
serveri nedara neko un otrādāk. Izmantojot makoņskaitļošanas metodes var
dinamiski palielināt un samazināt iestāžu serveru izlietojumu pēc
vajadzības iedarbinot vairāk serverus un ātrāk apkalpojot ienākošos
pieprasījumus. Līdzīgi ir arī ar rezerves jaudām un datu rezerves kopēšanu
- vienas iestādes datu centrs var viegli kalpot par otras iestādes
rezerves kopiju glabāšanas vietu un ir viegli izveidot sistēmu, kura pat,
ja avārijas dēļ applūst un pilnībā iziet no ierindas kādas ministrijas X
serveru telpa, visi kritušie serveri tiek nekavējoties un pilnīgi
automātiski iedarbināti no rezerves kopijām citās ministrijās un darbs var
turpināties ar minimālu pārtraukumu. Ja katra iestāde atsevišķi veido sev
šādu iespēju izīrējot serveru vietu brīvajā tirgū, tas izmaksātu ļoti
ievērojamas naudas summas. Valsts iestādēm sadarbojoties (caur IT
ministriju) šādu iespēju var nodrošināt bez papildus izdevumiem.
Iemesliem kāpēc šo reformu ir jāveic būtu jābūt jau skaidriem, bet es
atkārtošos: mēs tērējam pārāk daudz spēku, naudas un laika ar neefektīvu
IT pielietošanu valsts pārvaldē. Šīs vienas sfēras
strukturālā reforma ir atslēga gan līdzekļu taupīšanai, gan
valsts aparāta darbības efektivitātes uzlabošanai. Un tas mums tagad ir
nepieciešams vairāk nekā jebkad. Mēs izniekojam naudu, laiku un cilvēku
talantus laikā, kad tie ir kritiski nepieciešami Latvijas ekonomikas
atdzīvināšanai. Mēs nevaram atļauties tā turpināt.
Un mums ir iespēja to arī paveikt. Pašlaik par varu savā starpā cīnās
jauni cilvēki ar ekzakto izglītību un/vai pieredzi, kas saprot
tehnoloģijas un to potenciālu, kas saprot, ka daudzas valsts iestādes ir
tik ierūsējušas, ka iekustināt tās progresa virzienā var tikai ar kārtīga
zābaka palīdzību. Šis ir viens veids kā to izdarīt.
Turklāt, šis raksts ir tikai viena cilvēka pāris nedēļu domu un ideju
apkopojums, kurā pat no IT tāls cilvēks varēs atrast kļūdas (vismaz
pareizrakstības). Es esmu pārliecināts, ka sapulcinot kopā spožākos valsts
pārvaldes un IT nozares prātus var atrast vēl daudz interesantākus veidus
kā optimizēt valsts pārvaldi ar IT ministrijas palīdzību.