Otrajā dienā es pamodos Šanhajā un mans uzdevums bija pavisam vienkāršs
pārvarēt pa šo dienu atlikušos ~tūkstoš kilometrus līdz Xiamen. Ceļojuma
plāns bija pietiekoši vienkāršs un es par to neuztraucos.


Pa ceļam no viesnīcas uz Šanhajas dienvidu dzelzceļa staciju es
paēdu ātras brokastis un atradu arī China Mobile salonu kurā bija arī
pāris darbinieki ar angļu valodas zināšanām. Pēc ilgam apspriedēm es
pateicu, ka man vajag DAUDZ mobīlā Interneta un man piešķīra jaunu
mikro-SIM karti priekš mana Nexus 4 (50 y = 5 Ls) ar lielāko Interneta
paku ar 2 Gb mēnesī (100 y = 10 Ls). Vietējo mobīlo sakaru niances -
tarifikācija vienmēr iet no pirmā datuma, līdz ar to man bija 2 Gb līdz
mēneša beigām (24. marts - 1. aprīlis) un vēl 2 Gb no mēneša sākuma
(otrajā ceļojuma nedēļā, kopā par 150 y (=15 Ls). Jebkādi zvani vai
īsziņas ir tam pa virsu. Ienākošie zvani arī maksā naudu. Ja gribi zvanīt
uz ārzemēm, tad jāiemaksā 1000 y (=100 Ls!!!) depozīts, ko es, protams,
izlēmu nedarīt. Lecot uz priekšu pateikšu, ka ceļojuma beigās mans
telefons tecās izlietojis tikai 400 Mb mobīlā Interneta, pateicoties
bezmaksas Wifi viesnīcās, līdz ar to es šeit varēju ievērojami ietaupīt
paņemot lētāku Interneta paku.

Bez īpašiem sarežģījumiem atradu meklēto autobusu staciju pie
Šanhajas dienvidu dzelzceļa stacijas un tiku iekšā autobusā un Ningbo. Šis
autobuss ir par 1 stundu ātrāks nekā ekvivalentais ātrvilciens, jo ceļo
pāri pasaulē garākajam vanšu tiltam.
View Larger Map
Diemžēl īpaši daudz nekā no tā es neredzēju, jo lija tik spēcīgs
lietus, ka no tilta ar grūtībām bija redzamas pat pašas tilta vantis.



Iebraucot Ningbo es sāku meklēt kurā vietā jāšķērso iela, lai tiktu
no Ningbo autobusu stacijas uz Ningbo dzelzceļa staciju pāri ielai. Un te
mani gaidīja viens ne pārāk patīkams pārsteigums - stacijas tur nebija.
Precīzāk sakot - vēl nebija.

Izrādījās, ka vilcieni patiesībā pietur pie Ningbo East dzelzceļa
stacijas. Es nebūt nebiju vienīgais, kas mēģināja tikt no vienas uz otru.
Tur bija cilvēku jūra. Pagāja gandrīz pusstunda pirms es spēju dabūt taksi
(šoreiz oficiālo) un tajā iesēsties. Pagāja vēl pusstunda stāvot praktiski
nebeidzamā sastrēgumā pirms taksis norbrauca tos 6 kilometrus starp
stacijām. Jau man ierodoties bija par vēlu - pēdējais vilciens uz Xiamen
jau bija aizgājis. Pulkstenis rādija 16:30. 800 km līdz Xiamen. Pēc ātras
kartes apskatīšanās, saraksta pētīšanas un hieroglifu salīdzināšanas man
izdevās noskaidrots, ka vēl ir vairāki vilcieni uz Fuzhou - tā novada
galvaspilsētu kurā atrodas Xiamen. Pārliecinājos ar žestiem pie kasierēm,
ka tā ir pareizā pilsēta, nevis tikai kas līdzīgi skanošs un grābu ciet
biļeti uz to reisu uz kuru biļetes vēl bija. Atlika vien pusotras stundas
nogaidīt stacijā un vēl 6 stundas pašā vilcienā, mēginot pa to laiku
izdomāt kā es varētu pārvarēt atlikušos 300 km no Fuzhou līdz Xiamen lai
paspētu uz nākošajā dienā pusseptiņos no rīta ieplānoto lidojumu uz
Guilin. Stress, kur tu rodies?
Intermeco - Ķīnas dzelzceļa īpatnības: katrā lielā stacija ir divas
pavisam atsevišķas zāles ar atsevišķām ieejām un parasti pat atsevišķās
ēkās: biļešu zāle un uzgaidāmā zāle. Otrā ir parasti redzamāka, bet tajā
nevar iekļūt bez biļetes, ko jānopērk pirmajā. Turklāt vēl pirms tikt
uzgaidāmajā zālē ir jāiziet drošības kontrole, gandrīz kā lidostā.
Savukārt, lai nopirktu biļeti nākas iet pie kasēm, jo biļešu automāti
pieņem tikai vietējās bankas kartes (šis simptoms diezgan bieži
atkārtojās) un vēl pietam pieprasa uzrādīt vietējo ID karti, lai nopirktu
biļeti. Kasē pietiek ar naudu un pasi. Savukārt, lai tiktu uz perona dažas
minūtes pirms vilciena pienākšanas uzgaidāmajā zālē sastājas liela rinda
ar cilvēkiem, tad atveras speciāli vārtiņi un cilvēkus ar biļetēm uz
attiecīgo vilcienu izlaiž uz perona. Es pieņemu, ka tas ir lai lielas
cilvēku masas negrūstītos uz peroniem, bet sēdētu zālē un lai vilciena
personālam būtu acīmredzami kad visi pasažieri ir iekāpuši. Tas arī palīdz
īpaši nenosalt. Ningbo stacija bija zem +10 un mitrs, bija auksti,
nepatīkami auksti.

Ceļā uz Fuzhou es paspēju: sasildīties, apskatīt visus vilcienu un
autobusu sarakstus starp Fuzhou un Xiamen (nav nekādu reisu, kas izbrauc
starp 22:00 un 7:30), mēģināju sazvanīt kopumā 8 autobusu kompānijas, auto
nolīgšanas kompānijas un pat takšu kompānijas Fuzhou, taču visos gadījumos
man atbildēja vai nu ignorēts telefons vai arī ieciklējies autoatbildētājs
ķīniešu valodā, kas nereaģēja ne uz kādiem tālākiem pogu spiedieniem (kas
visticamāk teica man zvanīt darba laikā). Līdz ar to man nācās
samierināties, ka Guilin es tomēr neredzēšu, ka nauda uz Xiamen-Guilin
aviobiļeti un Guilin viesnīcu ir veiksmīgi izmesta vējā un, ka man ir
jāmeklē viesnīca Fuzhou un tad jātiek līdz Xiamen no rīta.
Ar to gan jautrība nebeidzās. Es ātri vien noķēru taksi pie Fuzhou South
stacijas un ar zīmēm un frāžu applikāciju ieskaidroju, ka man vajag uz
centrālo Fuzhou staciju, pie kuras ir viesnīcas. Taksists sāka braukt.
Kooperācijā starp manu telefonu, Lauru un viņa ķīniešu dzīvokļa biedreni
drīz vien tika arī atrasta iespējamā viesnīca Fuzhou un man tika atsūtīta
tās adrese ķīniski. Kamēr tas notika, taksists paspēja mani jau atvest uz
... striptīzbāru. Laikam dzelzceļa stacija un striptīzbārs skan līdzīgi.
Nolēmu nerisķēt un rādīju viņam adresi ķīniski. Tas nostrādāja daudz
labāk. Pēc ievērojamas maldīšanās pa sānu ieliņām apkārt stacijai, es tiku
izkrauts ļoti tumšā sānu ieliņā zem vienīga strādājošā apgaismes staba
tieši pie šīs viesnīcas. Ieejot viesnīcā gan izrādījās, ka brīvu numuriņu
viņiem tomēr neesot ... Bet viesnīcas darbinieki (divi jauni puiši) bija
sasodīti izpalīdzīgi. Viens no viņiem pat zināja dažus vārdus angliski.
Viņi sazvanījās ar otro sava uzņēmuma viesnīcu pilsētā, noskaidroja, ka
tur numuriņš brīvs ir un sūtīja mani uz turieni. Redzot manu apmulsumu
tumšā ielā, viens no puišiem aizdevās un netālu esošo galveno ielu medīt
man taksi. Pagāja 7 minūtes pirms viņš ar tādu atgriezās. Taksists jau
zināja mērķa adresi, atlika vien braukt. Taksist smuki izgrieza uz
galvenās ielas, apgriezās pāri divām dubultajām un devās kalna virzienā
kuram cauri gāja tunelis. Te pēkšņi mūsu acu priekša divas policijas
mašīnas izbrauca ārā un nobloķēja tuneli vicinot ar zizļiem, lai visas
mašīnas griežās apkārt. Taksists nolamājās (ķīniski, angļu valodu viņš
nezināja), apgriezās un ar kaucošām riepām devās citā virzienā. Pāris
pagriezienu vēlāk mēs piebraucām pie cita, tāda paša izskata tuneļa. Gan
man, gan arī taksistam par lielu izbrīnu, arī tas bija nobloķēts. Taksis
lamājās jau daudzstāvīgi. Tas, kas sekoja tālāk, bija viena no
bailīgākajām auto pieredzēm, kas man ir bijusi. Nakts, dusmīgs taksists
(viesnīcnieki sarunāja ar viņu fiksētu brauciena maksu vēl pirms sūtīja
mani ceļā), šauras serpantīna ieliņas straujā kalnā, taures lietošana
pagrieziena signālu vietā (parasti jau pēc manevra), ātrums, kas noteikti
bija 20-30 km virs atļautā un pilnībā atvērti logi abās takša pusēs.
Tuvojoties guļošajam policistam uz maģistrāles rampas taksists tikai
piedeva gāzi, tādejādi es pirmo reizi izbaudīju lidošanu arī taksometrā.
Šī adrenalīna deva ļāva man viegli aizmirst pārējās šī brauciena bēdas un
koncentrēties uz izdzīvošanu šajā konkrētajā momentā. Tas bija sasodīti
jautri!
Otrajā viesnīcā pagāja kāds brīdis, kamēr tur tika pamodināts tas cilvēks,
kas tur māk pāris vārdus angliski, kamēr viņi atkal sazvanījās ar to pirmo
viesnīcu, līdz visi vienojās par to ko man no viņiem vajag un par kādu
cenu. Bet tas jau bija sīkums.

Otrās dienas beigas - 300km līdz Xiamen, Guilin - failed.