Pusceļā starp manu viesnīcu un pilsētas centru atrodas Xiamen Universitāte. Pat pati universitāte ir populārs tūrisma objekts, tik populārs, ka bieži vien pie tās vārtiem ir redzamas cilvēku rindas, kuri grib tikt tur iekšā un liels tablo, kas skaita cik cilvēku šajā stunda teritorijā ir ielaisti. Laižot tikai 300 cilvēku stundā. Tajā paša laikā pa sānu vārtiem ienāk var cik gribi. Kaut kas tur nav.

Taču blakus universitātes ziemeļu vārtiem (jeb, faktiski aiz universitātes teritorijas) atrodas vēl pazīstamāks tūrisma objekts - Nanputuo templis - paliels buddistu templis. Es pats no tā neko īpaši daudz nesaprotu, bet templis ir iespaidīgs. Tā priekšā ir dīķi ar lotosiem un citi dīķi ar bruņurupučiem.

Tāpat tempļa priekšā ir arī iespaidīgas nojumes un akmens torņi.

Pašā templī ir daudz dažādu statuju - gan koka, gan metāla.

Ir arī ceremoniju zāle, kur norisinās kaut kāda man nesaprotama darbība.

Un arī speciāla zāle ceļojošo mūku uzņemšanai - tur viens tāds kāreiz gaidīja, viņa tūrisma mugursoma stāvēja pie zāles durvīm.

Ir pilns arī ar svecīšu, dūmu kociņu un dedzināmo papīru pārdevējiem

Taču man, personīgi, vislielāko iespaidu atstāja kalns aiz tempļa. No apakšas skatoties kalns nav diez ko iespaidīgs - vairākas akmenī kaltas taciņa vijās augša kalnā starp kokiem un akmeņu kalniem.

Taču drīz vien turpinot kāpienu iespaids sāk rasties. Takas ir labi izveidotas - dažbrīd kāpjot pa plašām kāpnēm, dažbrīd gandrīz vai spraucoties starp lielajiem akmeņiem. Takas visu laiku šķērsoja, apvienojas un sadalās, tāpec var izvēlēties savu ceļu augšup.

Īpaši drosmīgie var arī noiet no iemītās takas un izmēģināt savus spēkus un veiklību kāpjot kalnā pa akmeņiem un kokiem, kas nav nogludināti par celiņu.

Kalna sākumā ir vairākas nišas ar simtiem un pat tūkstošiem mazu statuju. Dažas no tām ir tieši uz takas, bet uz citām ved celiņu atzari, kas pie tām nišām arī beidzas.

Ātri vien augstums kļūst ievērojams. Kāpjot augstāk par pilsētas debesskrāpjiem sāk jau palikt grūtāk.

Vienā no pagriezieniem es jau biju pamatīgi piekusis un mazliet pat izmisis, kad izdzirdēju mierīgu un pozitīvu flautas melodiju. Dažas minūtes pasēdēju tur pat, atvilku elpu, paklausījos flautu, izbaudīju skatu. Lejā no kalna nāca pāris rietumnieku, kas uzsmaidīja man kā radiniekam un uzmundrināja - vairs jau neesot tālu. Tā nu es devos augstāk.

Patiešām atlika vien kalna trešdaļa un drīz vien man pavērās lielisks skats uz Xiamen Universitātes daļu un apkārt esošajiem kalniem.

Kalna augšā varēja nopirkt ko dzeramu vai ēdamu arī.

Kā parasti ceļš lejā bija daudz vieglāks un raitāks. Arī es lejā kāpjot pamanīju kādu rietumnieku un uzmundrināju kāpšanai. Kalna otrā pusē esot botāniskais muzejs, taču lietus atkal pieņēmās spēkā. Tempļa vārtos GPS rādīja 23 metrus virs jūras līmeņa. Kalna virsotnē - 196. Ļoti labs vingrinājums kājām un plaušām. Teorētiski par tempļa apmeklējumu laikam bija kaut kas kaut kur jāsamaksā, taču es tā arī nesapratu kur un kā, tāpēc izgāju vien tā pat un tā vietā naudiņu noziedoju flautistam.

P.S. Šovakar tāds mazāks apraksts un vairāk fotogrāfiju, taču rīt ceru to izpirkt uzsākot stāstījumu par Hong Kongu ;)

Pēc tiešās apkārtnes apskatīšanas pamazām sāku apgūt un iepazīt arī pārējo Xiamen salas teritoriju. Uz kartes sala izskatās sasodīti maza, taču paskatoties statistikas datos dažiem būs neliels pārsteigums - tikai uz šīs apaļās, 10 km diametrā saliņas dzīvo aptuveni tik pat daudz cilvēku kā visā Latvijā kopā. Un uz tās salas ir arī kalni, meži un paliela lidosta. Šāds mērogs un spēja sakompresēt lielas cilvēku masas mazā teritorijā ir viens no iemesliem kāpēc pat mazā salā ir daudz ko apskatīt, saprast un izbaudīt.

Lai arī salā iebrauc dzelzceļš un pat pietur vairāk kā vienā vietā, tomēr galvenais sabiedriskais transports te ir autobuss. Autobusa lietošana ir ļoti viegla un fantastiski lēta - iekāpjot pa priekšējām durvīm kastītē pie vadītāja jāiemet 1 yuan (~10 santīmi) un viss - var iet sēsties (ja ir vieta, kas ir reti). Vietējie var pat nopirkt e-talonu, kas ļauj braukt pa 0.8 yuan. Pilsētā ir arī speciālie ātrgaitas autobusi BRT, kas pārvietojas pa speciāli viņiem rezervētām paceltajām maģistrālēm virs parastajām ielām un tajos brauciens maksā no 1 līdz 4 yuan atkarībā no attāluma.

Braucot ar Xiamen autobusiem es ātri vien sāku cienīt un dievināt Rīgas autobusu vadītājus - Xiamen autobusi brauc, maina virzienus un ātrumus tik strauji un pēkšņi, ka dažbrīd ir grūti ne tiaki nostāvēt, bet pat nosēdēt tajos. 90 grādu pagrieziens pāri 50 kmh? Mierīgi.

Rodas iespaids, ka te ir simtiem autobusu maršrutu un gandrīz tā arī ir, taču maršrutu numerāciju mazliet jauc tas, ka maršruti tiek iedalīti reģionos un maršruta numura simtu cipars nosaka šo reģionu. Autobusi, kas sākas pie ostas (un mazliet uz dzelzceļa stacijas pusi) ir zem simta, savukārt deviņsimtie maršruti sākas kaut kur salas ziemeļu galā. Taču šīs zonas ir tikai viens no autobusa galapunktiem un otrais varbūt jebkur, līdz ar to viegli var redzēt vienā pieturā vairākus autobusus zem simta, pāris sešsimtos, dažus astoņsimtos un divus deviņsimtos, kas pēc tam nogriežas katrs mazliet citādākā veidā.

Autobusa stacijās ir latīniskais šis pieturas nosaukums, taču to parasti nevar atrast Google kartē. Visa pārējā informācija ir tikai hieroglifos, turklāt dažreiz pat nevar gluži salīdzināt hieroglifus, lai uzzinātu uz kurieni attiecīgais maršruts dodas, jo maršrutā tiek parādītas tikai tuvākās pieturas un gala pietura.

Es liku daudz cerību uz Google Maps, jo tas ar prieku man paziņoja, ka māk dot sabiedriskā transporta informāciju. Teorētiski tā tas arī bija, taču tikai tīri teorētiski. Google Maps brīnišķīgi pieņēma manus pieprasījumus izveidot maršrutu no manis līdz kādam punktam kartē vai no viena punkta līdz otram un pat piedāvāja kaudzīti ar autobusiem. Taču ir dažas nianses, kas pamatīgi sabojāja šo pasākumu. Pirmkārt, Google Maps nezin kur tieši atrodas autobusu pieturvietas. Tas visticamāk ir saistīts ar savādo 200m nobīdi, kas ir raksturīga visām Ķīnas teritorijas kartēm. Ja jūs apskatīsiet Xiamen Google Maps un salīdzināsiet ielu karti ar satelītu, tad ieraudzīsiet ļoti ievērojamu nobīdi. Taču tas vēl nav viss - Google Maps brīnišķīģi un precīzi rādīja manu atrašanās vietu uz Xiamen ielām, taču kaut kādu iemeslu dēļ visas autobusu pieturas kartē bija nobīdītas, turklāt ne uz vienu pusi, bet randomā gar ielām. Praktiski vienmēr pieturas atrašanās vieta kartē (attiecībā pret ielu krustojumiem) nesakrita ar reālo, tāpēc Google sūtīja mani iet kājām uz nepareizo pusi vai lika kāpt ārā pa vidu starp pieturām. Tas vēl būtu bījis sīkums, taču izrādījās, ka Google informācija par to kur tieši brauc dažādie autobusa maršruti ir pamatīgi neprecīza. Autobusi nogriežas citās ielā, pietur citās pieturās, dažiem ir pat citi galapunkti nekā Google datos. Pusē Xiamen man Google ieteica kāpt pirmajā autobusā, kas tajā rajonā vispār nekursē.

Šādā situācijā vieglāk un drošāk ir tomēr atrast kādu vietējo satiksmes aplikāciju, kā piemēram, ILoveBus priekš Android un patērēt pārdesmit minūtes spaidot hieroglifu pogas, lai atšifrētu kā šī programma strādā. Vietējo programmu kartes, maršruti, laiki un pat pieturu koordinātes bija daudz, daudz precīzākas.

Autobusiem ir arī alternatīvas, piemēram taksometri. Xiamen ir diezgan lēti taksometri - iekāpšana maksā 8 yuan, kas ir arī maksa par pirmajiem 3 kilometriem un tad ir 2 yan par katru nākošo kilometru. Praktiski jebkur uz salas var aizbraukt zem 30 yuan (3 Ls). Taksometri ir visur un visos laikos, kas ir ļoti labi, jo izsaukt tos uz kādu konkrētu vietu ir praktiski nereāli - tur vienkārši nav lielu takšu kompāniju. Vienkārši jāiet uz ielas un jāmāj ar roku līdz kāds taksis apstājas. Brīvajiem takšiem priekšējā stiklā deg spilts sarkans hieroglifs. Skaitītāju ieslēdz šī hieroglifa nolaišana. Taksisti angļu valodu nezina un pat anglicētos nosaukumus nesaprot - viņiem ir jādot adreses ar hieroglifiem vai arī jāiebaksta kartē. Var mēģināt arī izrunāt adresi, taču to ir vērts darīt tikai, ja jūs varat precīzi atkārtot intonācijas ar kurām kāds vietējais to adresi ir jums pateicis - dažādos dialektos vienādiem hieroglifiem ir arī dažādas izrunas un ne vienmēr taksists būs vietējā dialekta runātājs. Nav arī vērts neko prasīt apstādinot taksi - vienkārši jākrauj mantas bagāžniekā un jāsēžas iekšā. Vēl viens variants kā aizbraukt uz kādu konkrētu vietu ir dabūt šīs vietas (viesnīcas vai kluba) telefona numuru, uzzvanīt tam un nodot klausuli taksistam.

Dēl patiešām haotiskas un smagas satiksmes pašiem braukāties pa Ķīnu ir ļoti, ļoti slikta doma. Taču ir pāris iespējas - Xiamen salā ir aizliegti parastie motocikli, tāpēc daudzi salas iedzīvotāji apkārt pārvietojas ar elektriskajiem skūteriem. Ja ļoti labi pameklē, tādu varot arī iznomāt. Pats gan nemēģināju.

Vēl Xiamen pludmales piekrastē ir ļoti populāri iznomāt velosipēdus - parastos vai arī tandēma velosipēdus ar 2 līdz 4 sēdvietām. Diemžēl lietus dēļ arī šī izprieca man izpalika.

Toties es paguvu apstaigāt vairākus Xiamen lielveikalus un apskatīt gan to ko tur pārdot gan arī kā. Xiamen mani pozitīvi pārsteidza ar rietumniecisko veikalu un restorānu bagātību. Pilsētā bija ne tikai vietējās hipermērķetu ķēdes un stūra bodītes, bet arī pasaules milži - Wallmart, Target un Tesco.

Šī bija pirmā reize, kad es biju kādā Wallmart un, ja godīgi, īpaši spēcīgu iespaidu uz mani tas neatstāja. Pie mums ir labākas cenas Maksimās un daudz lielāka izvēle Stockmanā. Lielveikali tur ir gan mazi un piebāzti līdz lūpai ar krāmiem (kā Bērnu Pasaule Rīga) gan arī lieli, plaši un spīdoši (kā Rīga Plaza ar 10 reizes lielāku platību, ar visu pilnizmēra mākslīgā ledus slidotavu).

Prātā ir iespiedies: sveramie rīsi un putraimi, zaļumi zem nepārtraukta aprasotāja un daudz visdažādāko jūras produktu dzīvu vai uz ledus. Rupmaize tur neeksistē un siers ir tikai viena tipa - individuāli iepakotās loksnītēs. Cenas Xiamen precēm, kuras var nopirkt arī Latvija, man par pārsteigumu bija aptuveni tādas pašas kā Latvijā. Gan apģērbam, gan smaržām, gan arī tepat netālu ražotajai elektronikai. Man nezināmu iemeslu dēļ cenas sveramajiem produktiem tiek uzrādītas par puskilogramu.

Laikam cenšoties nedomāt par slikto izlaidu kaunpilno ierašanos Xiamen par dienu vēlāk, kā bija plānots tādā veidā izlaižot plānoto lidojumu uz Guilin. Pamodos es viesnīcā Fuzhou pilsētā, noķēru taksi uz pareizo dzelzceļa staciju, iegādājos biļeti uz Xiamen. Tā kā es vairs stipri nesteidzos un arī nebraucu no Šanhajas puses es varēju nopirkt biļeti nevis uz Xiamen North (kas ir savus 5 km ārpus pilsētas) bet gan uz centrālo Xiamen staciju.

Šoreiz es jau labi pārzināju procedūru - atrodam biļešu zāli, atrodam lodziņu ar vismazāko rindu (kas visticamāk domāts biļešu apmaiņai), ar trulu ārzemnieka seju parādam mērķa pilsētas hieroglifus un pasakām "one ticket, please", lai viņi pilnībā saprastu, ka ķīniski mēs nesaprotam un ātrāk būs mums pārdod pareizo biļeti nekā mēģināt ieskaidrot, ka būtu jālieto pavisam cits lodziņš, iedodam naudu, pasakām "yes" kad viņi parāda vilcienu sarakstā uz datora un cenu uz kalkulatora, saņemam biļeti un atlikumu, izejam ārā, atrodam uzgaidāmo zāli, izejam drošības pārbaudi lai tajā tiktu, uzminam, kurš no cipariem uz biļetes ir izejas un platformas numurs un gaidām līdz varēs tikt vilcienā. Easy.

Šoreiz es braucu jau dienas laikā un lietus arī bija mitējies, tāpēc varēja apskatīties dažus apkārtnes skatus brauciena laikā. Pilsētas ar daudzstāvu dzīvojamo māju mežiem, ielejas ar rīsa un citiem laukiem, kalni, pauguri un tuneļi, upes, zvejnieku uzpariktes, ... Tas būs šablons, bet tā Ķīna ir fantastiski liela. Dzīvojot Latvijā tāds termins kā liela valsts vienkārši nespēj mūsu galvā izplēsties tik plaši, lai pat aptuveni apjaustu, ko tas nozīmē. Es esmu daudz kur bijis. Arī lielās valstīs. Un pat neskatoties uz to Ķīna pārspēja visu ko es biju iedomājies ... vismaz trīskārtīgi, ja ne pieckārtīgi. Ķīna ir liela.

Tā nu es pēc garā ceļojuma beidzot nonācu Xiamen. Izkāpu centrālajā dzelzceļa stacijā un iebaroju taksistam viesnīcas adresi. Atšķirībā no saviem Fuzhou kolēģiem, šeit taksisti uzvedās pavisam mierīgi, var pat teikt melanholiski - ne uz brīdi nepārsniedzot ātrumu, mierīgā tempā, bez liekas steigas vai signalizēšanas es tiku izvadāts pa mazajām ieliņām pāri salu sadalošajiem kalniem uz manas viesnīcas rajonu.

Diemžēl te atgadījās misēklis - taksists ne tikai nezināja kur tieši atrodas mana viesnīca, bet viņam pat nebija nojausmas par to, kur viņai varētu tuvāk piebraukt un es tiku izmests pie Zengcouan rajona ieejas piekrastē. Man pagāja gandrīz pusstunda maldoties pa šaurajām labirinta ieliņām un prasot virzienus tirgotājiem līdz viens no viņiem beidzot zināja man parādīt uz kuru pusi jāiet un pēc vēl 5 minūtēm meklēšanas aizdomīgi tukšās ieliņas galā viesnīca tomēr atradās. Viesnīcas īpašnieks runāja tīri sakarīgā angļu valodā, kas varētu arī izskadrot kāpēc tā ir vienīgā no šī rajona daudzajām viesnīciņām, kas ir piereģistrētas booking.com . Par laimi viņam nebija nekas pretī, ka tā vietā, lai ierastos vakar un tad atkal pēc divām dienām (pēc Guilin) es biju ieradies šodien un uz palikšanu līdz nedēļas beigām. Tīri spartāno istabiņu man izīrēja par 100 yaņ dienā (9 Ls).

View Larger Map

Lai kaut kā atšķirtos no citiem, kas uz Ķīnu no šīs puses bija devušies, es izlēmu plašuma vietā pētīt Ķīnu dziļumā - palikt ilgāku laiku vienā vietā un izjust to kā cilvēki tur dzīvo. Šī vieta bija ostas pilsēta Xiamen. Izrunājas kā Šāmeņ. Xiamen ir viena no 5 ostām, kas Ķīnai bija piespiedu kārtā jāatver ārzemju tirgotājiem pēc zaudēšanas Opija karos 19tajā gadsimtā un tās speciālais statuss turpinājās arī komunisma laikā, līdz ar to šī ir viena no tām vietām caur kurām Ķīnā ieplūst rietumu kultūra un dzīvesveids. Tā nav dziļā tradicionālā Ķīna, tā nav arī gluži tūristu Ķīna - šī pilsēta uz salas būtībā ir vistuvākais kas pašā Ķīnā ir no rietumu importa priekš pašiem ķīniešiem. Šanhaja (un vēl vairāk Hong Konga) ir vairāk orientētas uz to, lai ārzemniekiem parādīt mazliet Ķīnas, savukārt Xiamen pēc sajūtām ir tā vieta kurā ķīniešiem tiek rādīts mazliet rietumnieciskā. Tāpēc arī viss, kas ir uz tūristiem orientēts šeit ir orientēts uz iekšzemes - Ķīnas tūristiem. Angļu valoda ir ļoti reta, rietumnieciskas sejas vēl retākas. Viegli var divas dienas pēc kārtas staigāt pa Xiamen ielām neredzot nevienu rietumniecisku seju. Pēc tāda vizuālā bada Šanhajā un Hong Kongā liekas, ka eiropieši ir uz katra stūra.

Bet šī visa liriskā atkāpe bija nepieciešama, lai paskaidrotu, kas ir Zeng Cou An rajons, kurā es uzturējos lielāko daļu pirmās nedēļas. Pāris gadus atpakaļ tas esot bijis tukšs un praktiski pamests laukums, līdzīgs tam, kāds vēl joprojām ir redzams uz rietum-ziemeļiem no manas viesnīcas loga. Un tās pāris vecās mājas, kas tajā tukšajā vietā bija, vēl arī pavīd starp jaunajām mājām.

Taču tad nāca valsts plāns izveidot pilsētiņu tūristiem un sākās traks celtniecības bums - tika uzcelti vairāki simti pilnīgi dažādu 2-3 stāvu mājiņu gandrīz vai nejaušā secībā un plānojumā un tajās visās tika atvērti tūrismam draudzīgi iestādījumi: viesnīciņas, bāri, restorāni, bistro, kafijas tirgotavas, suvenīru veikaliņi, ...

Šāda attīstība kombinācijā ar lielisku pludmali pāri ielai, labu satiksmi ar pilsētas centru un vairākiem dažādu cenu zivju restorāniem piekrastē, kas saņem svaigus jūras produktus no blakus esošās laivu piestātnes, nozīmēja, ka šī teritorija ļoti strauji attīstījās un kļuva par magnētu jaunajiem tūristiem, kas šajās sezonās jau brauc nevis uz Xiamen, bet gan jau uz Zengcouan (atstarpes nav strikti noteiktas latinizējot ķīniešu vārdus, pat burti nav pārāk stingri, tāpēc Google Maps parādās nosaukums Cengcoan). Tas izraisa tīri pamatīgas ballītes gandrīz katru vakaru, bet tās ir pietiekoši lokalizētas, lai pārsimt metrus tālāk, pie manas viesnīcas vairs nebija jāuztraucas par ballīšu troksni un tā vietā bija jābāž kaut kas ausīs lai nedzirdētu vietējo strādnieku mājas suņu nakts riešanu. Tā tas diemžēl ir - aizbēgot no pilsētas trokšņiem, piezogas lauku trokšņi.

Tur pat blakus ballīšu mājām un kafijas mājām figurēja arī necila kristīga baznīca un mazliet kalnā augstāk daudz iespaidīgāks budistu templis ar visu statuju darbnīcu.

Orientēšanās šajā rajonā gan bija praktiski nereāla - viss rajons ir viena iela un māju numerācijas vienīgais likums ir tas, ka ejot prom no pludmales palielinās māju numuru simtu cipars (bieži vien). Citādi māja ar numuru 165 var būt blakus 123 un dažus metrus no mājas 241. Un Google Maps šos numurus nezina. Atrast viesnīcu ar divām smagām somām bija tīri ... jautri.

Šajā rajonā jau varēja izbaudīt interesantu tūristu dzīves īpatnību - tūristiem lietas ir dārgākas. Taču ne jau tāpēc, ka tūristus speciāli kāds apceltu - tā vienkārši sanāk. Redz, vislētākā pārtika ir tā pie kuras ir pieraduši vietējie ķīnieši un kuru vietējie aktīvi ēd. Šīs pārtikas tirgotājiem pietiek ar vietējo biznesu un nav jāpiepūlas, lai iemānītu tūristus. Līdz ar to lētākā un autentiskākā pārtika ir tajās vietās, kur viss ir tikai ķīniešu valodā. Mazliet lielākas cenas ir iestādījumos, kur pie sienas ir arī pārtika bildītes. Vēl dārgāk ir vietās uz kurām parasti iet tikai tūristi - uz tām savādajām vietām kur ir ... ēdienkarte vai pat pavisam šikajām, kur ēdienkartē ir arī angliski vārdi vai, nedod dievs, rietumnieciski ēdieni. Tādās iestādēs paēst var viegli izmaksāt 3-4 reizes dārgāk kā tajās, kur ēd vietējie. Tas gan vairāk attiecas uz ielas pārtiku un pusdienu ieskrietuvēm - restorānu līmenī cenas ir jau praktiski līdzvērtīgas gan uz ķīniešiem orientētajos, gan uz eiropiešiem orientētajos piedāvājumos. Pie cenām arī jāpiezīmē, ka rīsi vai nūdeles un tēja praktiski vienmēr ir iekļauti ēdiena cenā. Un pat, ja divi cilveki ienāk paēst un paņem tikai vienu ēdienu, tiek atnestas divas tējas, ko arī pielej par brīvu, ja palūdz.

Tagad plānā izgulēšanās savā gultā, rīt atgriezšanās darbā un tik… http://t.co/rikP2lzoKg 21:17:24, 2013-04-07

Otrajā dienā es pamodos Šanhajā un mans uzdevums bija pavisam vienkāršs pārvarēt pa šo dienu atlikušos ~tūkstoš kilometrus līdz Xiamen. Ceļojuma plāns bija pietiekoši vienkāršs un es par to neuztraucos.

Pa ceļam no viesnīcas uz Šanhajas dienvidu dzelzceļa staciju es paēdu ātras brokastis un atradu arī China Mobile salonu kurā bija arī pāris darbinieki ar angļu valodas zināšanām. Pēc ilgam apspriedēm es pateicu, ka man vajag DAUDZ mobīlā Interneta un man piešķīra jaunu mikro-SIM karti priekš mana Nexus 4 (50 y = 5 Ls) ar lielāko Interneta paku ar 2 Gb mēnesī (100 y = 10 Ls). Vietējo mobīlo sakaru niances - tarifikācija vienmēr iet no pirmā datuma, līdz ar to man bija 2 Gb līdz mēneša beigām (24. marts - 1. aprīlis) un vēl 2 Gb no mēneša sākuma (otrajā ceļojuma nedēļā, kopā par 150 y (=15 Ls). Jebkādi zvani vai īsziņas ir tam pa virsu. Ienākošie zvani arī maksā naudu. Ja gribi zvanīt uz ārzemēm, tad jāiemaksā 1000 y (=100 Ls!!!) depozīts, ko es, protams, izlēmu nedarīt. Lecot uz priekšu pateikšu, ka ceļojuma beigās mans telefons tecās izlietojis tikai 400 Mb mobīlā Interneta, pateicoties bezmaksas Wifi viesnīcās, līdz ar to es šeit varēju ievērojami ietaupīt paņemot lētāku Interneta paku.

Bez īpašiem sarežģījumiem atradu meklēto autobusu staciju pie Šanhajas dienvidu dzelzceļa stacijas un tiku iekšā autobusā un Ningbo. Šis autobuss ir par 1 stundu ātrāks nekā ekvivalentais ātrvilciens, jo ceļo pāri pasaulē garākajam vanšu tiltam.

View Larger Map
Diemžēl īpaši daudz nekā no tā es neredzēju, jo lija tik spēcīgs lietus, ka no tilta ar grūtībām bija redzamas pat pašas tilta vantis.

Iebraucot Ningbo es sāku meklēt kurā vietā jāšķērso iela, lai tiktu no Ningbo autobusu stacijas uz Ningbo dzelzceļa staciju pāri ielai. Un te mani gaidīja viens ne pārāk patīkams pārsteigums - stacijas tur nebija. Precīzāk sakot - vēl nebija.

Izrādījās, ka vilcieni patiesībā pietur pie Ningbo East dzelzceļa stacijas. Es nebūt nebiju vienīgais, kas mēģināja tikt no vienas uz otru. Tur bija cilvēku jūra. Pagāja gandrīz pusstunda pirms es spēju dabūt taksi (šoreiz oficiālo) un tajā iesēsties. Pagāja vēl pusstunda stāvot praktiski nebeidzamā sastrēgumā pirms taksis norbrauca tos 6 kilometrus starp stacijām. Jau man ierodoties bija par vēlu - pēdējais vilciens uz Xiamen jau bija aizgājis. Pulkstenis rādija 16:30. 800 km līdz Xiamen. Pēc ātras kartes apskatīšanās, saraksta pētīšanas un hieroglifu salīdzināšanas man izdevās noskaidrots, ka vēl ir vairāki vilcieni uz Fuzhou - tā novada galvaspilsētu kurā atrodas Xiamen. Pārliecinājos ar žestiem pie kasierēm, ka tā ir pareizā pilsēta, nevis tikai kas līdzīgi skanošs un grābu ciet biļeti uz to reisu uz kuru biļetes vēl bija. Atlika vien pusotras stundas nogaidīt stacijā un vēl 6 stundas pašā vilcienā, mēginot pa to laiku izdomāt kā es varētu pārvarēt atlikušos 300 km no Fuzhou līdz Xiamen lai paspētu uz nākošajā dienā pusseptiņos no rīta ieplānoto lidojumu uz Guilin. Stress, kur tu rodies?

Intermeco - Ķīnas dzelzceļa īpatnības: katrā lielā stacija ir divas pavisam atsevišķas zāles ar atsevišķām ieejām un parasti pat atsevišķās ēkās: biļešu zāle un uzgaidāmā zāle. Otrā ir parasti redzamāka, bet tajā nevar iekļūt bez biļetes, ko jānopērk pirmajā. Turklāt vēl pirms tikt uzgaidāmajā zālē ir jāiziet drošības kontrole, gandrīz kā lidostā. Savukārt, lai nopirktu biļeti nākas iet pie kasēm, jo biļešu automāti pieņem tikai vietējās bankas kartes (šis simptoms diezgan bieži atkārtojās) un vēl pietam pieprasa uzrādīt vietējo ID karti, lai nopirktu biļeti. Kasē pietiek ar naudu un pasi. Savukārt, lai tiktu uz perona dažas minūtes pirms vilciena pienākšanas uzgaidāmajā zālē sastājas liela rinda ar cilvēkiem, tad atveras speciāli vārtiņi un cilvēkus ar biļetēm uz attiecīgo vilcienu izlaiž uz perona. Es pieņemu, ka tas ir lai lielas cilvēku masas negrūstītos uz peroniem, bet sēdētu zālē un lai vilciena personālam būtu acīmredzami kad visi pasažieri ir iekāpuši. Tas arī palīdz īpaši nenosalt. Ningbo stacija bija zem +10 un mitrs, bija auksti, nepatīkami auksti.

Ceļā uz Fuzhou es paspēju: sasildīties, apskatīt visus vilcienu un autobusu sarakstus starp Fuzhou un Xiamen (nav nekādu reisu, kas izbrauc starp 22:00 un 7:30), mēģināju sazvanīt kopumā 8 autobusu kompānijas, auto nolīgšanas kompānijas un pat takšu kompānijas Fuzhou, taču visos gadījumos man atbildēja vai nu ignorēts telefons vai arī ieciklējies autoatbildētājs ķīniešu valodā, kas nereaģēja ne uz kādiem tālākiem pogu spiedieniem (kas visticamāk teica man zvanīt darba laikā). Līdz ar to man nācās samierināties, ka Guilin es tomēr neredzēšu, ka nauda uz Xiamen-Guilin aviobiļeti un Guilin viesnīcu ir veiksmīgi izmesta vējā un, ka man ir jāmeklē viesnīca Fuzhou un tad jātiek līdz Xiamen no rīta.

Ar to gan jautrība nebeidzās. Es ātri vien noķēru taksi pie Fuzhou South stacijas un ar zīmēm un frāžu applikāciju ieskaidroju, ka man vajag uz centrālo Fuzhou staciju, pie kuras ir viesnīcas. Taksists sāka braukt. Kooperācijā starp manu telefonu, Lauru un viņa ķīniešu dzīvokļa biedreni drīz vien tika arī atrasta iespējamā viesnīca Fuzhou un man tika atsūtīta tās adrese ķīniski. Kamēr tas notika, taksists paspēja mani jau atvest uz ... striptīzbāru. Laikam dzelzceļa stacija un striptīzbārs skan līdzīgi. Nolēmu nerisķēt un rādīju viņam adresi ķīniski. Tas nostrādāja daudz labāk. Pēc ievērojamas maldīšanās pa sānu ieliņām apkārt stacijai, es tiku izkrauts ļoti tumšā sānu ieliņā zem vienīga strādājošā apgaismes staba tieši pie šīs viesnīcas. Ieejot viesnīcā gan izrādījās, ka brīvu numuriņu viņiem tomēr neesot ... Bet viesnīcas darbinieki (divi jauni puiši) bija sasodīti izpalīdzīgi. Viens no viņiem pat zināja dažus vārdus angliski. Viņi sazvanījās ar otro sava uzņēmuma viesnīcu pilsētā, noskaidroja, ka tur numuriņš brīvs ir un sūtīja mani uz turieni. Redzot manu apmulsumu tumšā ielā, viens no puišiem aizdevās un netālu esošo galveno ielu medīt man taksi. Pagāja 7 minūtes pirms viņš ar tādu atgriezās. Taksists jau zināja mērķa adresi, atlika vien braukt. Taksist smuki izgrieza uz galvenās ielas, apgriezās pāri divām dubultajām un devās kalna virzienā kuram cauri gāja tunelis. Te pēkšņi mūsu acu priekša divas policijas mašīnas izbrauca ārā un nobloķēja tuneli vicinot ar zizļiem, lai visas mašīnas griežās apkārt. Taksists nolamājās (ķīniski, angļu valodu viņš nezināja), apgriezās un ar kaucošām riepām devās citā virzienā. Pāris pagriezienu vēlāk mēs piebraucām pie cita, tāda paša izskata tuneļa. Gan man, gan arī taksistam par lielu izbrīnu, arī tas bija nobloķēts. Taksis lamājās jau daudzstāvīgi. Tas, kas sekoja tālāk, bija viena no bailīgākajām auto pieredzēm, kas man ir bijusi. Nakts, dusmīgs taksists (viesnīcnieki sarunāja ar viņu fiksētu brauciena maksu vēl pirms sūtīja mani ceļā), šauras serpantīna ieliņas straujā kalnā, taures lietošana pagrieziena signālu vietā (parasti jau pēc manevra), ātrums, kas noteikti bija 20-30 km virs atļautā un pilnībā atvērti logi abās takša pusēs. Tuvojoties guļošajam policistam uz maģistrāles rampas taksists tikai piedeva gāzi, tādejādi es pirmo reizi izbaudīju lidošanu arī taksometrā. Šī adrenalīna deva ļāva man viegli aizmirst pārējās šī brauciena bēdas un koncentrēties uz izdzīvošanu šajā konkrētajā momentā. Tas bija sasodīti jautri!

Otrajā viesnīcā pagāja kāds brīdis, kamēr tur tika pamodināts tas cilvēks, kas tur māk pāris vārdus angliski, kamēr viņi atkal sazvanījās ar to pirmo viesnīcu, līdz visi vienojās par to ko man no viņiem vajag un par kādu cenu. Bet tas jau bija sīkums.

Otrās dienas beigas - 300km līdz Xiamen, Guilin - failed.

Ceļojums uz Ķīnu sākās mierīgi, var pat teikt miegaini, jo izlidošana bija paredzēta pus-piecos no rīta un, lai uzlabotu adaptēšanos citai laika joslai, biju izlēmis nakti izlaist. Tik sakrāmēju somas, saliku visu nepieciešamo kaķim un mīļoju viņu avansā līdz nāca klāt laiks izbraukšanai. Rīgas lidosta man ir bijuši ļoti ierasta vieta pāris pēdējos gadu, taču tik agri es to nebiju redzējis - pat AirBaltic business lounge vēl bija pilnībā slēgts. Atlika vien sēdēt praktiski tukšajā lidostā un lasīt uz Kindle speciāli sapirkto Dresden Files grāmatu sēriju. Pēc neilga pārlidojuma vēl pāris stundas jāpavada Šeremetjevo lidostā. Ielidojām mēs E terminālī un lai tiktu blakus esošajā F terminālī uz izlidošanu bija jāpastāv rindā uz pasu pārbaudi. Bija arī jāpagaida gandrīz pusstunda pirms pasu pārbaudītāji vispār ieradās. Par laimi man laika bija atliektiem galiem. Pati Šeremetjevo lidosta atstāja savādu iespaidu - it kā lidostas ēka ir liela, bet tā nezkapēc ir sadalīta simtos šauru un tumšu koridoru ar simtiem alkohola un cigarešu veikaliem, kas visi pārdot praktiski vienu un to pašu. Rīgas Melnā Balzāma gan tur nevienā no tiem veikaliem nemanīju.

Lidojums uz Šanhaju bija bez īpašiem piedzīvojumiem - paveca Aeroflot lidmašīna, blāvas brokast/vakariņas, mazliet pagulēju. Uzreiz radās sajūta par to, ka stjuartes Aeoroflot lidmašīnā bija vēsākas attieksmē nekā AirBaltic. Taču no otras puses arī pasažieri ar saprātu spīdēja daudz mazāk, kā ierasts - gandrīz puse bija kājās un mētāja apkārt bagāžu vēl pirms lidmašīna bija piebraukusi pie geita, kur nu vēl apstājusies un izslēgusi dzinējus. Un tad šie ģēniji 10 minūtes stāvēja kājās gaidot kad tiks atvērtas lidmašīnas durvis.

Arī šajā lidostā bija praktiski tukšs. Ielidojot pēc pusnakts izrādījās, ka nedz slavenais Šanhajas lidostas mag-lev vilciens, nedz metro tik vēlu vairs nestrādā. Atlika vien meklēt taksi uz viesnīcu. Te es pieļāvu taktisko kļūdu, ko es neveļu uz neizgulēšanos - es sekoju līdzi cilvēkam uniformā, kas izskatījās pēc lidostas darbinieka no aizvērtajām mag-lev vilciena durvīm uz solītā taksi pusi. Protams, ka izrādījās, ka taksis, pie kura mani aizveda ir neoficiālais. Un, protams, ka no manis gribēja noplēst 3-4 reizes vairāk nekā pienākas. Manas smadzenes bija nogurušas un es nolēmu paspēlēt līdzi. Mani atvedušais paskatījās uz viesnīcas adresi manis dotajā izdrukā un nosauca to angliski-nerunājošam šoferim, man tika nosaukta cena, es iesēdos un braucām. Līdz viesnīcai nācās braukt gandrīz pusstundu pa pilnīgi tukšām ielām un maģistrālēm. Vadītājs brauca ātri, bet ne īpaši trakāk par mūsu Rīgas taksistiem. Kad es pārliecinājos, ka viņš mani atveda pareizajā vietā es izmantoju mūžseno "es ir ārzemnieks, man vairāk arī nav" triku, lai nokaulētu brauciena maksu līdz tikai divreiz vairāk kā vajadzētu būt jau iepriekš ieliekot makā pareizo naudas daudzumu un tad rādot tukšu maku pēc tās summas noskaitīšanas. Nostrādāja ar. :) Tā nu es biju glaunajā Double Tree viesnīcā, kas man bija izmaksājusi vien pārdesmit latus, pārējo samaksājot ar HiltonHonors punktiem ko biju nopelnījis kad darbs sūtīja strādāt Londonā.

Aiz loga bija jau gandrīz pus-divi naktī un nepatīkami vēss lietus (ok, +10 un lietus, kas ļoti pozitīvi atšķīrās no -5 un sniegs Rīgā un -10 un sniegs Maskavā, bet tomēr vēsi). Līdz ar to es aprobežojos ar bildēm no viesnīcas loga. Šanhaja būs jāapskata citā reizē.